ceturtā diena
Mar. 11th, 2022 | 03:46 pm
šodien izgājām ārā ap slimnīcu un māsiņai ļoti gribējās tieši ar mani runāt. tad mēs apsēdāmies laukumiņā un baudījām pavasara klātbūtni.
viņa sēdēja man blakus, un pagrieza savu telefonu pret mani.
viņa rādīja man kleitu pa 54€ no about you un teica "nu, kā tev šitā?"
tad es aizgāju pašūpoties, un, kad atnācu atpakaļ, viņa jautāja vai man ir suns
es teicu, ka nē, bet ļoti gribētu, un tad viņa atvēra savu galeriju, kura visa sastāvēja no bildēm ar viņas suni (kurš neesot sanācis tā, kā vajadzētu, jo vajadzētu, ka viņam ausis stāv gaisā un melns aplis ir ap abām acīm nevis tikai vienu), un turpināja rādīt viņu no visiem leņķiem man un otram pacientam. mēs abi pieklājīgi pasmaidījām un turpinājām skatīties debesīs.
šodien ir jauka diena. uz īsu brīdi šķita, ka pasaule vispār ir ļoti mierīga un varbūt tomēr viss būs labi.
bet tad es atcerējos, ka kaimiņos ir karš, ka vakar esot uzspridzināta slimnīca ar jaundzimušajiem un, ka tā ir tikai ilūzija.
patiesībā pati pasaule jau ir mierīga, tikai mēs paši gan vairs ne.
man šķiet, ka man vajag laiku, man vajag mieru un pacietību, bet visiem ir galvenais, ka tikai ātrāk man paliek labāk, visi skatās pulkstenī, lai ilgāk neuzkavētos, liek jau izdomāt, kur es iešu konsultēties tālāk pēc slimnīcas, un, pat atrodoties slimnīcā ar vēlmi nomirt, man tāpat tiek uzdots jautājums "un ko tu domā darīt pēc skolas?"
es nezinu, kas ar mani notiks tuvākajā nākotnē. vakar man vajadzēja būt mirušam, bet tagad es nezinu. šodien, sēžot ārā uz īsu brīdi es jutos labi, ka neesmu miris, bet tikai uz īsu. kā es visu atceros un sāku domāt vai ko darīt, viss sabrūk un šķiet neizbēgami. un kā lai tā dzīvo?
viņa sēdēja man blakus, un pagrieza savu telefonu pret mani.
viņa rādīja man kleitu pa 54€ no about you un teica "nu, kā tev šitā?"
tad es aizgāju pašūpoties, un, kad atnācu atpakaļ, viņa jautāja vai man ir suns
es teicu, ka nē, bet ļoti gribētu, un tad viņa atvēra savu galeriju, kura visa sastāvēja no bildēm ar viņas suni (kurš neesot sanācis tā, kā vajadzētu, jo vajadzētu, ka viņam ausis stāv gaisā un melns aplis ir ap abām acīm nevis tikai vienu), un turpināja rādīt viņu no visiem leņķiem man un otram pacientam. mēs abi pieklājīgi pasmaidījām un turpinājām skatīties debesīs.
šodien ir jauka diena. uz īsu brīdi šķita, ka pasaule vispār ir ļoti mierīga un varbūt tomēr viss būs labi.
bet tad es atcerējos, ka kaimiņos ir karš, ka vakar esot uzspridzināta slimnīca ar jaundzimušajiem un, ka tā ir tikai ilūzija.
patiesībā pati pasaule jau ir mierīga, tikai mēs paši gan vairs ne.
man šķiet, ka man vajag laiku, man vajag mieru un pacietību, bet visiem ir galvenais, ka tikai ātrāk man paliek labāk, visi skatās pulkstenī, lai ilgāk neuzkavētos, liek jau izdomāt, kur es iešu konsultēties tālāk pēc slimnīcas, un, pat atrodoties slimnīcā ar vēlmi nomirt, man tāpat tiek uzdots jautājums "un ko tu domā darīt pēc skolas?"
es nezinu, kas ar mani notiks tuvākajā nākotnē. vakar man vajadzēja būt mirušam, bet tagad es nezinu. šodien, sēžot ārā uz īsu brīdi es jutos labi, ka neesmu miris, bet tikai uz īsu. kā es visu atceros un sāku domāt vai ko darīt, viss sabrūk un šķiet neizbēgami. un kā lai tā dzīvo?