radu - February 22nd, 2022

dažreiz es aizmirstu, ka cilvēki mani redz un, ka es viņiem eksistēju.
un tad ir forši.

ārā snieg kā dekoratīvajos globusos
kāds pakratīja zemeslodi

2000 gadu
un neviens vēl nav izdomājis kā kļūt neredzamam
..vai arī..

tikšanās ar cilvēkiem mani nomāc.
man nešķiet smieklīgi mani klasesbiedru joki vai interesantas viņu sarunas.
tiekoties ar draugiem, uz jautājumu "kas jauns?" atbilde vienmēr ir "īsti nekas". un pārējās sarunas lielākoties iet tā, ka viņi runā un es klausos, jo, kad es ilgāk parunāju, man šķiet, ka viņiem ir garlaicīgi un man arī nav daudz ko teikt.
bet viņi aizrautīgi stāsta, kā apmeklē muzejus, tiekās ar citiem, dzied korī utt. kad viņi man kaut ko pajautā, lai kā es censtos saglabāt pozitīvu noskaņu, manas atbildes vienmēr iznāk tīri nomācošas, garlaicīgas un depresīvas.
man šķiet, ka es esmu kļuvis par garlaicīgu cilvēku. iespējams, vienmēr esmu bijis garlaicīgs.
jo vairāk parunāju ar cilvēkiem, jo nožēlojamāks es jūtos.
un kopumā, man neinteresē liela daļa no tā, ko viņi man stāsta. tādēļ kāda jēga tikties? tas liek domāt, ka es nemaz neesmu cienīgs būt par viņu draugu. bet viņi tāpat man vēl ik pa laikam raksta un grib tikties. un es nesaprotu, kādēļ.
bet es tiekos. lai kā man negribētos.

un tagad es ēdīšu kinderolu
un gulēt es neiešu