Kolektīvs ir vienojošais, kopīgais, pretējs- daļām, frakcijām, nodalījumiem.
Kopīgais ir kaut kas pazīstams, kaut kas tuvs- ieredzēts.
Aleksīte, man reiz teica, ka katru reizi, kad viņa esot gatavojusies kopā ar Līni, Sebri un Smiļģi viņa esot apzinājusies, ka kāpjot uz skatuves viņi visi mazliet mirst katru reizi uz skatuves un ja paveicas, tad arī atdzimst. Kaut ko paņem un kaut ko noliek, lai neaiztiktu, iespējams, vairs nekad. Un ja tā mazā miršana nenotiek, tad nav bijis vērts un tā nav māksla. Jo tā (māksla) pati par sevi ir koncentrējusies izgaišanā- izjūtās, kuras tikai tajā mirklī skrien pār ādu, kauliem vai kur nu kuram tās skudras tur aiziet.
Tagad saprotu, ko viņa ar to bija domājusi.
Nezinu kā bet tā visa dziedāšanas lieta padara šo dzīvi krietni vien paciešamu, pat baudāmu. Man ir grūti pat aprakstīt. Tas bija- vau- jā atvieglojoši. Balti.
Es jūtu, ka manas "baterijas" ir uzlādētās, kaut arī es izliku ārā tik daudz enerģijas, ka principā jutos diez gan nekāds līdz pat pirmajam alum. Jebkurā gadījumā radošais un piepildošais un ar paņemošais process- ir liela mīkla un mistērija. Un, manuprāt, vispatiesākais Magnum Mysterium (Lielais noslēpums) ir tas kā dažādas dvēseles balsis savijas vienotā ziņojumā, kas aicina līdzi, dalās katra indivīda pārdzīvojumos un skatījumos. Taču galvenokārt mīkla man ir par to kā kolektīvi var nomirt un atdzimt individuāli.