Nezinu kam vairāk vajag vienam otru- man iespēju nomainīt vidi un attīrīties garīgi, vai korim tenoru. Otrajā variantā ir skaidras izvēles un alternatīvas, pirmajā gadījumā gan ne.
Un tur laikam slēpjas sofokliska traģēdija no dienas uz dienu, no cilvēka uz cilvēku. Un tāpat kā Ajants es izjūtu dziļu netaisnības sajūtu attiecībā uz pagātni un dziļu bezcerību attiecībā uz nākotni. Tik kaut kā spējis nogalināt sevī to Ajanta traģisko kaunu un nevērtības sajūtu pēc tā visa es kustu tālāk. Tas ir interesanti kā iepriekš izmantojot frāzi kā ironisku/sarkastisku joku, pēc kāda laika tas apgriežas apkārt un iecērt tev pliķi. Problēmas atzīšana ir ceļš uz izveseļošanos... Esiet sveicināti, bipolārie traucējumi!