Tikko radās fundamentāls pagrieziens- ideja!
Griša būs sociālais darbinieks ar planetāra lieluma sirdsapziņu.
Šitas man iešāvās prātā, kad izdzirdēju šādu stāstu:
Kādā novadā x ir audžuģimene ar 10 bērniem. Ģimene laba- ģimene paraugs visiem- tā vismaz raksta vietējā avīze. Kur viņi visi 12 nobildēti platiem smaidiem, lieliskam stāstam par veiksmīgu un kārtīgu ģimeni un kārtējam apliecinājumam par to, ka pašvaldība strādā labi un viss ir kārtībā.
Taču tas ir pārāk labi, lai būtu patiesība. Vai ne?
Un tik tiešām- nav jau arī patiesība. Pēdējo apgādībā paņemto četrgadīgo puiku, vārdā Armands, viņi nevis atstāj bērnu dārza nakts grupā, bet vienkārši aizmirst par viņa eksistenci līdz pienāk piektdienas. Un pagājušo nedēļ, kad vakarā medmāsa zvana "mātei", lai paziņotu to, ka viņš ir slims viņa atbild: Kas slims? Un iestājas klusmums un abas saprot, ka audžumāte ir tik tiešām aizmirsusi, ka ir tāds Armans. Ka viņaš ir mazs, ka viņš visticamāk grib būtu mājās, kur par viņu rūpējas kāds kas ir pazīstams.
Sociālie dienesti pa tam lāgam attopas, ka nav prasījuši mātei atskaitīties, uzrādot čekus par iztērētajiem pabalstiem, vismaz pusgada garumā. Cik noprotams, lai slēptu savas nekompetences pēdas šis laiks ir samazināts līdz šādam laika periodam. Bāriņtiesas vadība klusē. Jo ir avīze, jo ir veiksmes stāsts par "lielisku" ģimeni.
Priecīgus Ziemassvētkus, Tev- Armand.