Ar rakstīšanu ir tāpat kā ar dārza uzrakšanu- nu principā ne tikai ar rakstīšanu- tā ir ar daudzām lietām... Svarīgi rakt atmuguriski, lai neredzētu, cik daudz un/vai tālu ir/būs jārok. Svarīgi ir redzēt to cik daudz ir izdarīts un aizmirst par to cik daudz vēl darāms, tādā aspektā, lai nezaudētu dūšu. Ok, ok vienkāršāk- karoče- tā vietā, lai blenztu uz milzīgo lauku tu paņem lāpstu, pagriez muguru lauka galam un sāc rakt, lai nenomīdītu jau padarīto un motivētu sevi nevis biedētu.
Tālāk. Kad esat tikuši laukam pa vidu ejiet uz tuvāko aveņu krūmu (vai jeb kādu ogu krūmu) un atvelciet elpu- vēlams pa ceļam un ēdot ogas apcerēt domās savu un citu cilvēku dzīves, būtību un jēgu, ja ir atšķirība starp būtību un jēgu, tad to dara atsevišķi katram jēdzienam. Ja gribās iet smēķēt, to labāk nedarīt uz vietas. Darbs nemīl izpriecas un vēl mazāk izpriecas pabērnus- piem. alkohols, smēķi utml. Darbs mīl tikumu un piepildījumu- tāpēc mūzika vai laba literatūra vai kāda interesanta šaha partija darbu darot pa galvu maisīties ik pa laikam var gan droši. Protams, tikai nedrīkst zaudēt uzmanību. Nu, re, gluži tāpat kā rakstot.
+
Ā svarīgi vēl atcerēties sakarīgas lietas ko esat sadarījuši līdz tam. Protams, kaut ko pozitīvu un ar kādu mācību beigās.
+
Šoreiz šī raksta pamācība ir tāda, ka pamācības ir jāveido sev pašam tāpat ar kaut kā darīšanas formulām.