Zini, kad es biju ar tevi kopā, man vārdus it kā nevajadzēja meklēt. Bet tomēr... Es tā arī nebiju spējis tev pateikt to, cik ļoti es tevi mīlēju un mīlu. Mīlu un tāpēc arī saprotu un piedodu, la gan nav jau ko piedot. Laimei piedošanu, kad tā beidzas nevajag- tādēļ piedošana domāta vairāk tavai sirdsapziņai. Es tev jau teicu, ka tev nāksies izvēlēties. Beidzot TU to dari. Man ir prieks un lapnums par to, ka Tu sāc ar mani... UN vēl lielāks prieks, ka Tu dalīji mani savā talismanā... Nepārproti šī vēstule netop ar rūgtumu, bet gan ar dziļu un neizsakāmu pateicību, mīlestību un cieņu pret to, ko tu man esi dāvājusi. Neapšaubāmi no mana EGo viedokļa būtu jau labi, ja Tu paliktu, bet.. varbūt, ka tas bija attālums, varbūt jaunība un tās degsme, varbūt tevi aizbaidīja mana smagnējība un milzīgie domu augstumi. Varbūt, ka tas gaidāmais Baha koncerts... :D . Ceru tik, ka ne Žetona vakars... Lai nu kā Tev nespēju rakstīt ar rūgtumu. Labi, atzīšos ka nedaudz jau ir, bet tas vajadzīgs mana rakstnieka identitātei. Jo kas tad galu galā ir dzejnieks bez nelielām sāpēm- sāpītēm, neveksmēm un lažiņām?
taču es nevaru raudāt- negribu aptraipīt tavu mūžīgā starojuma maigo piemiņu ar sāpēm. Varbūt klusībā kādreiz pie kādas glāzes nopilēs trīs asaras par to, ko tu man devi, par to, cik tas skaisti bija un paliks manā atmiņā, par to, ka varēji būt un palikt mana vienīgā un patiesā... bet- bet (zini ir tāda grupa).
Laikam bijām pārāk vienādi un tajā pašā laikā pārāk atšķirīgi. Cik skaisti un trsausli sapnī viss bija sācies, tik trausli sniegavīrs atlaida no savām nu jau siltajām krūtīm piespiesto tauriņu- nu tas lido un lido brīvi. Taču sniegavīrs vienmēr atcerēsies kā bija, patiesi un līdz galam, vienkāršā beznosacījuma mīlestībā, kuru īsināja- MT 68.