Trūkums daudz vairāk dzeļ caur sirdi nekā maku. Tā ir tāda garīga padarīšana.
Tas ir kad dienas skrien un velkas reizē. Un tu attopies no rīta gultā viens, istabā viens un reizē arī dzīvē viens, kurā tevi ieskauj cilvēki un sejas, par kurām tu zini, ka tās spēs izteikt neko. Un ka šis nekas un attālinātības ikdiena tevi dzen aizvien lielākā izmisumā un vēlmē virāk un vairāk redzēt/piedzīvot/izdzīvot viņas smieklus, skatienus, glāstus.
Bet par spīti tam tu centies lasīt, atrast kaut kam jēgu, iet un vienkārši darīt, bet bez tā īpšā cilvēka tas vairs nav tas. Un viss tiek aizskalots ar bezrūpību un alkohola straumēm vai uzvelkot nepieejamības- skarbuma masku.
Un tā tu esi spiests noskatīties citu cilvēku dzīvēs- priekos un bēdās- nemaz īsti nezinot, ko viņa jūt, domā vai dara. Tā tu aizpeldi, ieslīgsti savā pasaulē it kā nevēlēdamies uzņemties risku un reizē arī sāpes par savu vēlmju (vismaz pagaidām) šķietamo neiespējamību.
+
Tāpēc tikai plauksta zin tās ilgas pieskaroties sejai, kuras tā izlej saldsērīgā ilgu izteiksmē. UN par ko tas viss? Tikai tāpēc vien, ka esi grēkojis un dzīve ved tevi tur, kur vēlies un reizē arī nevēlies būt. Dziļā vientulībā, kuru ieskauj slavas un panākumu oreols. Saprāts un kritiskums ir lielisks tikums vai dāvana, bet reizē arī ļoti sāpīga nasta un mūžīgi dzeļoša apziņa par savu sapņaino vēlmju neiespējamību.
+
Tamdēļ atliek tikai rakstīt vai klusēt, kas manuprāt ir teju tas pats. Par to, ka pietrūkst, iztrūkst un pastāv planetāra lieluma ilgas pēc... Nu, jā. Es ceru, ka viņa zina pati un ja nezini, tad tas ir tas pats, kas klusēt.