Nezinu kā tur sokas.
Zini es nosūtīju vēstuli Tev. Nezinu ko un kā pateikt. Bet šī ir kārtējā vestule, kura nenonāks pie sava galamērķa. Manī rada bažas tavs tālums un neaizsniedzamība. Jo man nāvīgi pietrūkst pastaigas un tavs smaids un acu skats, kurš mani dara vāju un spēcīgu reizē. Tevi redzot manī rodas mūžīga vēlme aizvest Tevi mājās un pasargāt- mūžīgi. Cenšos cīnīties un cīnos no ārējās vides ietekmēm, bet pastaigas ar Tevi nepiektdienās man pietrūkst visvairāk, tāpat kā īsa padejošana. Lai gan neesmu ticīgs, es lūdzos Dievu, lai mums būtu vairāk laika. Kaut vai dejojot. Ātri vai lēni tam nav nozīmes. Bet tieši vairāk laika dejojot, kad varu just tavu plaukstu, elpu, muguru, satraukumu un mūlsumu- vienalga, bet tevi. Un, ja nopietni- esmu gatavs uz visu, lai tikai varētu aizbraukt pie tevis un paskatīties acīs.
Es zinu, tā tas nepieklājas un man vajadzētu sērot par bijušo, bet... man tik un tā pārņem domas par Tevi, pastaigām un īso deju un to kā tu sažņaudzi savu roku manējā... UN par to kā es klusu cietu par to kas ir un kā ir ar manu jušanu un sirdi. Jo tā tas bija jau sen un es nevēlos nožēlot kaut daļu atlikušā mūža par to kas ir palicis nepateikts. Un nepateikts ir daudz.
Bet nu jau Tu esi tālu, precīzāk sakot 1758,85 km no manis, San Giovanni- Turīnas apvidū. Un atkal ir palicis tik daudz kas nepateikts. Un tavs kalašņikovs ar zaļām zeķēm man nelīdz tāpat kā atmiņas.
Lai top nolādēta mana vecmodīgi neiederīgā smalkjūtība un klusēšana citu jūtas un labsajūtu, dzīves vieglumu respektējot.
P.S. Atradu vēl vienu retumu ar zaļām acīm.