Jau kuro dienu dzīvoju ar "Mīlestību Holēras laikos" un jūtos laimīgs. Saldskāba laime. Tāpat kā maize. Man garšo. It īpaši pēc visiem šiem lakricu saldajiem rūgtumiem, pēc kuriem vajadzētu sekot dzīvībai, nāvei, bezgalībai vai kafijai. Es pagājušo nakt sapņoju dīvainu sapni... Kādas muļķības- tas nebija dīvains. Ļoti konkrēts sapnis, kurš norādīja uz alkām pēc.... Kā jauna, svaiga un nesamaitāta (pat ja tur ir samaitātība- bet to es nezinu un man ir vienalga). Un ja šeit ir kas dīvains, tad tā ir mana pašanalīze par šo visu fenomenu ko sauc par alkām un vēlmi pēc garīgas tuvības. Kā arī mana absolūti traucējošā šahista domāšana- 3 gājieni uz priekšu un iespējamās atbildes kombinācijas. Tas ir tracinoši. Risks. RIsks.
Kas neriskē tas lasa "Mīlestību Holēras laikos". Lūk tā. Lai gan laba grāmata.