Traumētie sanāca pie mana loga.
Un klauvējās. Visu pirms ālējās un tad klauvējās.
Stāstīja kaut ko par pasaules skaistumu vārdos kurus es nesapratu un negribēju saprast.
Grūti ir aprast. Kad nav neviena. Kad ir diena, sienas, eksistenciālās slienas.
Man viņi pienesa happy meal. Apraudājās visi no laimes, ka tur aiz loga viens traumētais beidzot nu ir redzējis happy meal. Un uzsāka rituāla deju par godu šai ceremonijai.