Rīts miglas valgumā bija ietinies. Un smalkie ūdens pilieni triecās tieši sejā... Gregorijs bija vecā vīra vārds. Bet kāda gan starpība kā viņu sauca?
Viņš tāpat vairs nebija nozīmīgs. Sākotnējais bezmiegs Grišam izvērtās pašatklāsmē.Tagad viņš saprata... Nav cita cilvēka kurš ienīstu viņu vairāk par viņu pašu... Drausmīgi teiksiet, ja cilvēks ienīst pats sevi, bet kas tad viņam bija vairs palicis? Jā viānm bija palicis viņs pats un viņa atklāsems, kurās neviens neieklausījās. Viņam bija plaikusi vēl pēdējā atklāsme, bez iepriekšējā par sevis nīšanu. Tā- vismaz beidzot to viņš saprata- pie sevis nodomāja nīgrais vīrs, velkot garo rudens mēteli un kārtojot šalli. Un dzīvoklis- plašais dzīvoklis kā vienmēr bija tukšs... Patiesibā arī Grišas tur vairs nebija. Viņš sevi uzskatīja par tukšu vietu. Viņš bija nekas ar lielo burtu. Bet ar to Griša bija samierinājies jau sen, kopš skolas gadiem. Tad vecuma, rūpju un gudrības rievas vēl neviebās sevi ieraugot spogulī... Baidīdamies sastapt savu likteni četrās sienās vīrs nolēma tā vienkārši agri pieocos no rīta iziet pastaigā. Viņš bija vienīgais kurš spēja iziet ārā visdrūmākajā, visnomācošākajā rītā no visiem rītiem. Viņš skaitīja cilvēkus, dienas, lapas, mākoņus, ko tik viņš neskaitīja... Pat pazaudētās zeķes viņš skaitīja un veda stingru grāmatvedību savā kladē.
Lai nu kā aukstums bija vienīgais viņa biedrs torīt. Un patiesi runājot, vienīgais patiesais biedrs vispār...