Atbilde uz jautājumu tiem cilvēkiem, kuri nesaprot kāpēc es nedzīvoju Rīgā:
Zināmā mērā šajā ziņā esmu liels egoists pat egomaniaks. Sargāju savu privāto (iekšējo pasauli). Nevēlos lai mana jau tā pārāk slimā fantāzija un aktīvā personas dalīšanās un, vissvarīgāk, ŠIZOFRĒNIJA nesāktu plaukt nekontrolējamos apmēros. Man pietiek ar faktu, ka es reizi nedēļā Rīgā satieku vismaz vienu pazīstamu cilvēku Rīgā nedzīvojot. Tāpēc, pēdējā laikā mani sāk pārņemt sajuta, ka visa apkārtējā pasaule pamazām pārceļas uz dzīvi Rīgā līdz ar mani lai gan es Rīgā nedzīvoju. Rīgai taču ir JĀBUT LIELAI!!! Pat no futobla treniņa nevaru vairs bez pazīšanās aizbraukt līdz autenei. Protams, es ļoti grēkotu, ja neteiktu, ka šī pazīšanās ir ļoti patīkama. Taču zināmā mērā tas manī raisa mizlīgu šizofrēnijas vilni un vēlmi noskaidrot vai šis cilvēks, kurš atrodas manā priekšā ir īsts vai tikai mans dzīvās fantāzijas auglis. Palūdzu Norai iekniebt rokā. Es vispār pieņemu, ka arī halucinācijas ir spējīgas iekniebt spēcīgi- smadzenes ir spējīgas arī simulēt sāpes, taču stāsts par DEPO likās visai ticams. Un tad es padomāju, ka mana slimā fantāzija kaut ko tik patīkamu un normālu nespētu izveidot tāpēc nomierināju sevi un savu pārsteigumu. Centos neizrādīt pārsteigumu- protams man tas neizdevās, kā jau vienmēr, un vienkārši parunājos.
Galu galā ja tā būtu bijusi halucinācija gan jau kāds man aizrādītu faktu, ka sarunājos ar zilu gaisu. Vai kaut kā tā dīvaini-nicinoši paskatītos uz mani.
Tāpēc es nedzīvoju RĪGĀ. Man patīk būt nezināmajam x vai y vienkārši iet un nesveicināties ar cilvēkiem, bet tomēr viņus paslepus nopētīt. Jelgavā vairs šādi varinati zināmu apstākļu dēļ nav iespējami kur nu vēl Iecavā.
Rudens ir normāls. Normāla parādība. MHM.

P.S. Atļauju jums mani nepazīt.