Šitas gan nav mani radīts, bet mani uzmundrināja šis te- nespēju vien priecāties, lasīt un pārlasīt vēl un vēl...

Iedomājies pēc gadiem 15 tu ej pa šauru vecrīgas ielu, lēnam snieg sniegs, lielām baltām pūkām, dažas laternas izgaismo tavu ceļu un visapkārt nav neviena. no stūra pēkšņi palūkojas kāda sieviņa uz tevi un viņas krunkainajā sejā iedegas pateicīgs smaids, pilns miera, apgarotības un klusa prieka. viņa pieiet tev klāt.. soļi ir bijības pilni un dzidrais acu skatiens vērsts tavā sejā. viņa tev paspiestu savu nosalušo roku, ieskatītos tavās acīs un teiktu - Paldies par visu, ko mūsu labā darīji.

un tajā brīdī tu saprastu, ka tavas domas ir uzklausītas, tavi darbi ir nozīmīgi ne tikai pasaules gudrajiem, bet arī vienkāršam pensionāram, tās devušas mieru kādai nozudušai dvēselei.

tu pasmaidītu un ietu tālak. tu ietu mājās.

P.S. Paldies autoram ... :D