Reiz dzīvoja Sniegavīrs...Un nē! Tas neizkusa pavasara pirmajā saulītē ar zobiem. Arī karatisti to neaiztika. Viņš bija lāga sniegavīrs. Tāpat kā citi sniegavīri viņš savā vietā atstāja dubultnieku, kurš tad arī izkusa pavasarī. Taču viņš klaiņoja apkārt... (Sniegavīri ir gudri)-> Viņš klaiņoja apkārt pa pasauli, redzēja brīnumlietas- ja varēja, tad dažas (brīnumu)lietas arī sastrādāja pats. Viņš nebij' parasts sniegavīrs- viņam sals knieba stiprāk. (Jā, jā- arī sniegavīriem salst, pat viņiem ir auksti.) Sals knieba arī zem biezā sniega kārtas mēteļa. Sniegavīrs kustējās- centās sasildīties... bet kupenas auga lielākas un lielākas, kājas kļuva smagākas un smagākas, burkāndeguns sasala lāstekā un gandrīz nolūza... viņš klaiņoja viens. Taču tad pats īsti negribot- ziemeļu pūstā vēja dzīts viņš iemaldījās mežā... un ar milzīgu patiku maldījās tur 3 gadus. Bet sals jau nekur nepazuda- Sniegavīrs domāja, ka tas viņu izseko... un Sals, savukārt, domāja, ka Sniegavīrs cenšas viņu apsteigt. Bet patiesībā Sniegavīrs bēga no sala... Un salam ne kādīgi neizdevās Sniegavīru apsteigt. Beidzot nonācis dziļāk mežā Sniegavīram šķita, ka kāds viņu novēro, ka ir vēl kāds. Sākumā Sniegavīru pārņēma milzīgas izbailes par to kādi nezvēri un nešķīsti radījumi varētu klaiņot apkārt. Sniegavīrs apsēdās pie kādas priedes un aptvēris to, skaļi lūdzās, lai tikai nešķīsteņi saudzē tā dzīvību. Atvēris acis tas ieraudzīja ne vairs elles izdzimumus, bet gan dažādas dīvainas radības. Visā jūklī Sniegavīrs pamanīja tādu Zaļu radījumu... viņam nepatika Ziemassvētki. Un visu laiku strīdējās- bet ne pa nopietno- drīzāk rūpējas par draugiem nekā ko ļaunu domāja. Tad Kaut kāds vēl Puika- viņš nebija karatists- viņam patika uzmākties citiem puikām... arī meitenēm. Kaklā karājās milzīgs verķis. Ar to viņš ķēra skatus- baisi gan ķēra, bet labi kārtīgi tos ieslodzīja un izskatījās skaisti. Puikā bija iemiesojies Mefistofelis. To Sniegavīrs saprata vēlāk- bet nekā tur slikta nebija. Un vēl bija kaut kāds melns radījums viens Vilks. Bet ne viņš kādu kur vilka, ne ēda... zaļais radījums un Puika baroja viņu ar Čapī... Sniegavīram patika domāt, ka viņš varētu iemācīt Vilkam, ka tas varētu ēst čapī arī ar dakšiņu un nazīti... Lai gan Vilks bija melns un draudīgs pēc skata visi, kas viņu pazina zināja, ka tik sniegbalts dvēseles tapsējums ir reti kuram... Bija arī kaut kāds cibiņš- nē, nē- ne jau no Kaujas pie Knipskas- cits... vienkārši vārdu sakritība. (Šajā mežā daudz sakritību) Protams, kas tas būtu par mežu- vilks ir- tātad arī Sarkangalvītei jābūt... Sarkangalvīte bija pustraka- pozitīvas enerģijas lādēta [pat pārlādēta]... un bieži kaitināja Sniegavīrus... vēlāk sāka viņu saukt par Čeburašku. (Motivācija gan vēl līdz šai dienai nava zināma). Bet labi, ka tā- dīvainā kārtā kaitināšana šķita patīkama un bieži pat uzjautrinoša. Sniegavīram šķita, ka Sarkangalvīti reti saprata... visticamāk, ka varbūt pati negribēja tikt saprasta... lai nu kā, bet pīrādziņus viņa mācēja nogādāt labi... Cepumus gan viņa nevisai ieredzēja... it īpaši to vienu lielo. To viņa centās izbarot Vilkam... Vilks ieraudzīja to milzeni un aizbēga... Vēl tagad Sarkangalvītei nākas paciest milzu Cepumu. Vēl barā varēja manīt jauku radījumu- daudzi stāstīja, ka viņai bijusi kāda saistība ar Noru Bumbieri. Sniegavīrs gan nebija dzirdējis, kā piemīlīgais zvērēns dzied, bet nosprieda ja jau ar dziedātāju viņai kāda saistība, tad jau arī dzīvībai nekaitēs... sāka PAT sarunāties ar dziedātājas līdzinieci- bumbierīt... tā vismaz viņu bija iesaukuši vietējie meža dīvaiņi. Vienreiz Sniegavīru pat noturēja par Bumbierēna brāli... Vēl mežā dzīvoja Wizs- nē viņam nebija nekādas saistības ar buršanos vai maģiju... ja nu vien tik, cik viņš bija to redzējis Gredzenu pavēlniekā... Viņš arī turējās kopā ar to Vilku, puiku un zaļo radījumu... ik palaikam. Viņam arī bija tas verķis skatu ķeršanai... (Vispār daudziem šai mežā tādi verķi bija). Taču par spīti tam, ka viņam nebija nekāda sakara ar buršanos viņš spēja lasīt visu domas... arī Sniegavīra domas tāpēc viņi viens otram uzdāvināja vienādus svētos grālus. Vēl Wizam... parādījās kaut kāda Laumiņa- piemīlīga- visi domāja, ka Wizs viņu ir izbūris no FHM vai Playboy vāka... taču nē... viņa pati atlidoja un tas arī ir pozitīvi. Puika bieži strīdējās ar Wizz- daudzi domāja, ka tās ir rupjības- taču nē- kā izrādījās tie bija viņu mīļvārdiņi... Kādu dienu, lai integrētu Sniegavīru vietējā sabiedrībā viņam Vilks un Rūķītis Ļoļands iemācīja spēlēt Zoli-tas bija viņu nacionālais sporta veids. Azartspēles ir šī meža nacionālais sporta veids un vēl dažādi citi sporta veidi - piemēram - iemērc roku zaņķi pie mīnus 15 grādiem un mēģini izdzīvot... orientēšanās pa maniaku apsēstiem apvidiem utt. Ak, jā visam pa vidu Sniegavīrs ieraudzīja dīvainu vēsturisku anomāliju no tēmas, kas būtu, ja būtu... Šajā gadījumā bija... kas būtu, ja Gajs Jūlijs Cēzars būtu sieviete... visi sauca viņu par Jūli... apņēmīga viņa bija un vēl ir... jautra gan... labi, ka Bruta šajā mežā nebija. Bet ar Sniegavīru abi arī gaužām labi satika. Pārsprieda pasaules iekarošanas plānus- un pārējo radījumu paverdzināšanas iespējas... ups to gan laikam nevajadzēja stāstīt.. Lai nu kā Jūle bija īpaši atjautīga un arī jautra... bet Sarkangalvīti viņai nepārspēt!!! Tas ir fakts. Varbūt vienīgi vietējais narkobarons ar kļičku Kaņempe spēja pārspēt Sarkangalvīti... Protams, kas tas būtu par mežu bez melnās avs.. diemžēl no tā radījuma nekāda īsta melnā avs gan neiznāca... tik vien kā ābeles auglis... Varbūt dažkārt pelnīti varbūt nepelnīti viņu pēla... bet arī Jēpi Sniegavīrs pazina un nekaunējās par to. Mežā bija daudz radījumu tik daudz, ka nevar ne uzskaitīt... Bet vēl kā vienu no pēdējām ievērības cienīgajām ir kāda īpaša būtne... Iesauku daudz, ka jebkurš spētu apjukt- bet visvairāk Sniegavīram šis radījums asociējas ar iesauku kristāls... NU- Jā, jā arī tā sauc vienu krievu šņabi, bet ne jau tur tā sāls. Likās Sniegavīram it kā tiešām viņa būtu izkāpusi no elfu brīnumzemes... Bet tā radība arī pēc tādas izskatījās tikai no tīra kristāla... Nu nav jau tā, ka viņa bija tīra un caurspīdīga... nē nebūt. Taču visi viņu cienīja par labestību... iespējams, ka viņa tāpat kā Gendalfs nositīs kādu mošķi uzsitīs ekspieriansu un dabūs Level up un tad varēs sevi saukt par Labo Balto Burvi... Viņa izstaroja gaismu vai varbūt drīzāk atstaroja gaismu no saules tik spēcīgi, ka visi viņas klātbūtnē miedza acis. Viņa pat uzdrošinājās Sniegavīru izsaukt uz pikošanās dēli... NU tāpat kā Puškins ar Dantesu- paldies Dievam, ka neviens no viņiem nevarēja saprast, kurš ir Puškins un kurš Dantes. Katrs no šiem dīvainajiem radījumiem palīdzēja kaut kādā mērā iederēties Sniegavīram tajā mežā... Viņam patiešām patika mežs. Ak, jā, gandrīz aizmirsu- Sarkangalvītei bija laba draudzene Agy- Tā nu sanāca, ka Sniegavīram- kā neitrālākajam šajā mežā nācās vadīt vēlēšanas... un šis te Agy radījums viņu centās piekukuļot... Tas Sniegavīram patika- viņš jutās glaimots... Jau pats kukulis bija to vērts- gumijas konfekšu lācīši... Viņš paņēma kukuli... NU kā varēja nepaņemt? Tie taču bija lācīši! Pamazām Sniegavīrs apjauta, ka kļūst pazīstams- kā nekā vienīgais Sniegavīrs mežā. Tad ziemas vidū iestājās pavasaris- atlidoja tauriņi... Sniegavīrs nejuta, kā sals viņam tuvojas... Sniegavīram patika tauriņš... bet kā jau tauriņš- tas aizlidoja... Iestājās ziema un Sniegavīrs pamodās Sala ieskauts. Tā bija liela ķeza... Sals bija atriebīgs.. tāpēc izdomāja sniegavīru sasaldēt tā lai tas īstajam pavasarim atnākot nevarētu kustēties... lai saule viņu izkausētu. Tā arī gandrīz būtu noticis, ja vien mazie meža dīvaiņi sniegavīram nebūtu palīdzējuši- katrs pa savam... atkal Sniegavīru sasildīt... ja ne ar vārdiem vai darbiem... tad vismaz ar labajām domām. Biedru izglābts... Sniegavīrs vēl pabeidza Šaolinas mūku klosteri un saprata, ka mežs bijis patiesībā tikai birzs... saprata, ka īstie LIELIE meži vēl tikai priekšā. Un viņi dzīvo laimīgi vēl šobaltdien- varbūt arī nē... Bet tas manu mazo klausītāj jau ir cits stāsts.
ZE END.