Šovakar ar laiku dzeru tēju,
Laiks stāstīja kā cilvēkiem pieradums liek darīt.
Kopā ar viņu par to arī smēju...
Ka pašam patīk lietas atlikt- nu parīt.

Laiks sēdēja uz manas gūltas,
Es satuntuļojies- krēslā.
Mūsu izsmiekls lidoja kā būltas,
Abi iegrābāmies- nedaudz...

Viņam kļuva neērti to varēja manīt,
Savu dūri pret sienu sāka dauzīt.
Varbūt nevajadzēja viņu aicināt, nevajadzēja zvanīt...
Bet ko tur daudz vairs galvu lauzīt?

Kas darīts, tas darīts un padarīts,
Labāka tējas dzēraja man nava...

Tik nesteidzīgi tēju dzert spēj tikai laiks,
Būtu smieklīgi viņam uztraukties par paša trūkumu.
Viņš ir nesaudzīgs un vienlaicīgi maigs,
Viņam nav jāuztraucas par atdauzīto dūri, par tūkumu...

BEt kas darīts, tas darīts un padarīts,
Labāka tējas dzērāja par laiku man nava.
Viņš teic: tavu cerību apzīmogos rīts.
Tad redzēsi cik spēcīga ir mīlestība tava...

Viņa ir burvīga un tas ko jūtu nav iegriba vai mīts.
Viņas tēls nāk man viur līdz...
Viņas vārds man prātā īdz
BEt kas darīts, tas darīts un padarīts,
Labāka kavēkļa par pašu laiku man nava...
BEt pārējais ko apspriedām paliks tējas beizumos tīts.