Šodien braukšu uz Jelgavu vakarā. Autobuss kā parasti brauks un pienāks kā vienmēr kavējoties, nedaudz pēc septiņiem. Un es kā vienmēr došos uz savu kā jau vienmēr izīrēto istabu, lai tur kā vienmēr pasēdētu, parakstītu, paskatītos TV un vakarā ietu gulēt, lai no agra rīta kā vienmēr varētu celties. Un tā atkal viss no gala...nedaudz skumīgi, bet tikai nedaudz...
Mana nepacietība uzvar manu džentelmeniskumu... Laikam tā migla mani ir apdulinājusis. Iesūkusi savā miegainībā. Kā kravas mašīnas lielo uguņu apžilbināts zvērs es tagad skatos savai nākotei, nevarībai un galu galā sev pašam taisni sejā.
Rudenīgā migla mani uzraunāja teju nedzirdamos čukstos- caur ūdens pilēšanu no koku zariem, caur lāšu mirdzēšanu uz koku zariem, caur pēdējam lapām uz koku zariem, caur vēsuma šermuļiem maniem... Arī maisiņa, jā tāpaša rozā politelēna maisiņa nav. Cīnoties ar vēju savā spītīgajā neprātā viņš tomēr zaudēja un vējš viņu aiznesa kaut kur tālu prom... Rudens drēgns- RUdens vēss... BEt tas ir labi- tas nozīmē ka drīz snigs... Ikreizi apskatot caur logu miglā tīto mežu, mani pārņem sajūta, ka tūliņ, tūliņ no tās krēmīgās dūmakas iznirs mūsu pagātnes tēli, mūsu pagātnes rēgi... vikingi, vācu teitoņi, visi, visi- arī krievu un vācu tanki savā nesatricināmajā varenībā tur būtu...
Un atkal kā jau labu laiku- nekādu sapņu... tikai aizejošās vai atnākošās dienas vīzijas un rēgi... bet tie jau ir jebkuram pirms tu patiesi iemiedz... Man vakar kāds cilvēks teica- priekš kam tev sapņot pa nakti, ja Tu to dari ar atvērtām acīm pa dienu? Man nācās viņam it kā piekrist... nebija tai mirklī ko teikt... nē nu it kā bija, bet pareizie vārdi tajā mirklī no manis aizmuka, tāpat kā pie tā krustojuma uz Kalpaka ielas.
LAi nu kā es labrātāk, tomēr sapņotu naktī- padienu ir jāredz, jādara un jāsajūt- ne jāsapņo... Un tā sirealitātes sajūta (pasauļu saplūšana vienā) dažubrīd traucē. Ai, kā tomēr viņa man traucē. Ar savām fantāzijām, iedomām un iecerēm izjaucot manu darbību... bļāviens pat iespēja normāli izmantot brīvās dienas tika izmestas vējā. Neizmantojot centienos pierādīt savus vārdus un izjūtas. Neizmantojot laiku lai pabūtu kopā ar cilvēkiem.
BEt nekas man taču ir trīs lietas- bet ne tās kuras zāļu skapītī stāv- tās lietas stāv noglabātas manā melnās žaketes kreisajā kabatā... kā jau to norāda- bilde...
Un es pats laužu savu ikdienas zvērestu un pats par to arī sevi sodu...
BEt rudens tomēr ir skaists, tāpat kā mana mazā melanholija, kur nu vēl runājot par mirkļiem, konditorejas izstrādājumiem, dārza piederumiem un citiem pukainiem un spalvainiem vai mazāk spalvainiem zvēriem...
NATO sammits tomēr ir OK lai ko kāds burkšķētu... Bet viss būs tomēr OKidoki. Koki sāk atkal ar mani runāt- tie par mani ņirgājas- bet nekas to sajūtu kad sēdi un tūliņa jāiet strādāt es pārvarēšu un zalauzīšu sīkos gabalos un izbarošu savai apņēmībai... JO man ir trīs lietas: Ticība, Cerība, Mīlestība...