Draugs ir cilvēks, kurš pacieš mūsu netikumus.

Sāku skaitīt cik tādu cilvēku man ir... neko daudz jau nav.
---------------------------------------------------------
Cilvēki ir tendēti uz citu cilvēku sāpināšanu.
---------------------------------------------------------
[..] Tā arī gulēt neaizgāju. Za to filma bija laba- Snaiperis. NU, jā, un centos ik pa brīdim saņemties- sakoncentrēt tās domas, kuras vēl atlikušas pāris teikumos... UN vienkārši kaut ko pierakstīt. Šīs dienas novitāte- rakstīšanai traucē, ja prasa:" Ko tu tur raksti?"
Pēdējai malkai kuroties apjēdzu, ka drīz jādodas mājās- jāravē kartupeļi.
UN šaubas. Tās šaubas- mest, nemest? Vai sapratīs, vai nedoddievs vēl pārpratīs. Vai vispār vēstule nonāks pie saimnieka... (vēstulēm saimnieki ir nevis tie, kuri raksta, bet tie kam tās tiek rakstītas.)
NEbija pastmarkas un laika. Pa lēto... nožēlojami.
Kā vienmēr pietrūkst 2 tradicionālās lietas- nauda un laiks.
Lai nu kā, bet es darīju to, ko tajā brīdī lika darīt iekšējā jušana...
Idillisks skats... tikko uzlēkusī saule...
Klusums rakstu- kam... Foo pastkastīte ir. Ļauju vēstulei izslīdēt no rokas pirkstiem... papīra atsitienu pret ko metālisku... Pastnieki jau savu darbu bija veikuši... (Starpcitu labs raksts par smaržām būs jāmēģina tikt uz to smaržu izstādi Melngalvju namā...)
Un tad skrējiens uz autoostu. 4-5 min. ātrā skrējienā.
Patiesībā - tagad sparotu, ka izņēmuma kārtā esmu izdarījis arī kaut ko pareizi. Sirdsapziņa tagad tīra...
Noskaloju to uz papīra ar tinti. Ar vienkāršu tinti noskaloju...
Bet tie melnumi uz tās diamanta oliņas tik un tā paliek- es zinu- es redzu- es jūtu.

Laikam- tomēr es esmu, kādam draugs par spīti visiem viņa netikumiem... Tik ilgu laiku vajadzēja, lai saprastu... pfff.