Rezumējot šo 2011. gadu jāsecina, ka Latvijas sabiedrība ir saņēmusi to, ko vēlējās. Principā tā pat kā šahā sabiedrība ir piespiedusi dažādus spēkus mainīt pozicionālo izkārtojumu. Mēdiji mazāk runā par oligarhiem, referendumi bija vairāk kā saprašanas, Saeimas atlaišana ar' notika, sabiedrība dabūja jaunu partiju un glābēju, konsekventu veco valdību ar dažiem labojumiem. Un principiālāku nostāju nacionālajos jautājumos.
Tikai problēma tāda, ka sabiedrība aizmirst to par ko nerunā, neraksta, vai neredz TV, taču tas nenozīmē, ka nav ietekmīgu cilvēku un dažādas intereses.
+
Noziedzība samazinās, pēc skaita esam vēl 2 miljoni šeit pat uz vietas. IKP aug, bezdarbs mazinās.
It kā krīze pārvarēta uz papīra.
Taču dzīvē viss var būt pavisam citādāk.
Šaubos vai uz jautājumu: Vai jūtat valsts atbalstu un pateicību? (vai kaut kā tā)- visticamāk ka stabils vairākums pateiks, ka nē- nejūtu nekādu atbalstu vai pateicību- nejūtos novērtēts utt.
Un tanī mirklī iestāsies dziļš apstulbums par atziņu, ka uz papīra viss it kā ir labi, bet nemākam būt labi cilvēki.
Kas ir tas pie kā novēlu piestrādāt visiem mums privātā un valsts sektorā strādājošajiem un arī bezdarbniekiem, skolēniem, pensionāriem- būt nedaudz labākiem vienam pret otru.
Un tad varbūt tas, kas ir uz papīra, tuvināsies tai realitātei, kura atrodas starp ielām, namiem un cilvēkiem.
Jā, galvenokārt, starp cilvēkiem ir tā realitāte, pie kuras ir jāpiestrādā.