Priekšvārds.
Pēdējie komentāri ir likuši aizdomāties par jēgpilnu un detalizētāku "piedzerties un aizmirsties" tehnikas izklāstu. Šajā gadījumā man vairāk jāsaka, ka šis gadījums (drīzāk citāts) ir no operas- liela brēka maza vilna. Un tomēr būsim atklāti- "piedzerties un aizmirsties" tiešām izklausās brutāli, neliterāri, provinciāli, vulgāri un visnotaļ nerada nekādas patīkamas asociācijas ar cilvēku, kurš lieto šādu apzīmējumu.
Pie kam mēs visi zinām "pareizās" puses un perfektos variantus (kas un kā ir jādara). Taču zinām arī to, ka šādi "zvēri"-perfektie varianti un vienīgās pareizās atbildes- dzīvē atrodamas pietiekoši reti, lai atļautos snobiski moralizēt. Un būt visādā veidā ciniskiem, paviršiem galu galā izdvest mietpilsonisko žāvu, ka, ziniet, mani nu vairs nekas nepārsteidz... Un mememē.
Principā, ja nu kāds rīvē savas mazās roķeles un sagaida, ka atsaukšu paziņojumu par to, ka "piedzerties un aizmirsties" (kas tiesa skan ne visai delikāti) dažkārt ir labākās zāles, tad man ir jūs jāsarūgtina.
Tā vietā šis raksts būs veltīts šīs pašas tēmas kulturālam, inteliģentam un izsmalcinātam izklāstam.
Kā arī kā veltījums Kristofera Hičensa lieliskajam talantam saskatīt un iestāties par lietām(visai bieži pie kādas grādīgās dziras un cigaretes), kuras citiem ir triviālas un pa vietām jau nostādītas, kurās cilvēki vairs nemeklē atbildes paši. Taču šoreiz savas atbildes es meklēšu ar kā minimums pieklusinātu mēģinājumu turpināt to, ko Kriss ir izdarījis mūsu publiskās domas labad 20.gs. nogalē un 21.gs. sākumā.
Kā arī veltījums visām tām dvēselēm, karas nepamatoti ir kauninātas dažādu vēsturisko sakritību vai sociālās kārtības dēļ.
Salut!