Tu atver acis un redzi, un zini tikai vienu patiesību. Neviens nezina, no kurienes mēs esam nākuši un kur dosimies pēc tam, kad vairāk nevarēsim palikt šajā sfēriskajā cirkā... Piedošanu, mans jaunais draugs (es vēlētos kaut šo daļu varētu pateikt franču valodā)- es gribēju teikt nevis cirks, bet gan cirks cirkā. Tā būtu atbilstošāk. Mums, cilvēkiem, nepietiek ar to, ka pastāv atrakcijas jau mikroskopiskos un ātomu līmeņos un pat vēl sīkāk. Nē, ar to ir par maz, ka visa planēta ir viens milzīgs izklaides brauciens, kurš mainās nepārtraukti un attīstās. Mums cilvēkiem vajadzēja vēl savu- īpašo- cirku. Un tas tad arī, lūk, ir noticis- lai izdzīvotu un pasargātos no lielā cirka mūsu senči bēga mazākā cirkā. Un arī tam cirkam ir savi nodalījumi, šovi, izrādes, benefices utt. Jā, jā. Lūdzu, neskaties uz mani ar tādām Berijiskā neprāta acīm.
Un pretstatā visai citai pasaulei, kas ir saņēmusi drosmi atteikties no šiem cirkiem vismaz zināmā apmērā, mēs izdomājām darīt pretējo. Lai būtu droši, lai nebūtu bailes no nezināmā. Lai kontrolētu pieprasījumu un piedāvājumu, pat vēl vairāk. Tāpēc tik daudzi bija izdomājuši beigt savu dzīvi pašrocīgi- kā protests: es nevēlos šeit vairs palikt un viss. Viņi aizbēga no mūsu ļoti mazā un nospiedošā cirka. Citi izvēlējās mocīties, bet kas viņiem deva. Pat tad, kad viņi bija izvēlējušies samierināties ar nospiedošo sajūtu un mirt ar pieklājīgu medicīnas aprūpi un apbedīšanu... Pat tad liktenis viņus apspēlēja. Piedod, es citu cirku nemaz negribu iepazīt. Man patika tas- manējais. Šajā cirkā ir daudz vairāk vietas brīvībai, kuru man nevajag, jo šeit mani neviens negaida. Viss ieplānotais iepriekš, šeit nav vajadzīgs un nav gaidīts. Citi ir izlēmuši manā vietā. Es tikai pabeigšu to, ko viņi bija iesākuši. Cirks mirst līdz ar cilvēku un grāmatu dedzināšanu.
Ceru, ka pie otrā Tev nevajadzēs nonākt... Un tagad lūdzu ej.