Pirms dažām dienām sadūšojos uzrakstīt Lī. Lai zinātu kā viņai. Visu laiku nomocīja tāds nemiers un vainas sajūta, ka tā vienkārši pazudu tad, kad viņai bija vajadzīga palīdzība visvairāk (tīri garīga). Un tagad sazvanoties tas ir tik dīvaini, ka cilvēki spēj pēc tik ilga nošķirtības laika saprasties no pusvārda- nojaust otru tik perfekti pat no intonācijas un balss, kura it kā ir mainījusies, bet tomēr palikuši tie paši vecie elementi. Jebkurā gadījumā, tas atnesa tādu dziļu atvieglojumu manī, kad varēju pastāstīt, kas un kā ar mani. Ka jāgriež rosols, jābrauc sestdien pie otra opja uz 70 gadu jubileju- jāsatiek radi un jāatbild uz debīlo jautājumu klāstu: "Nu, kā tad tā, Gatiņ?" Un tad es sevī iekšienē mēģināšu nomērdēt vēlmi noslīcināt kādu rada gabalu kompota vai boles bļodā. Vai arī neuztaisīt kādu jaunu vismaz jēdzīgi funkcionējošu caurumu galvā- pretstatā viņu mutēm. Un kas ir pats trakākais ir tas, ka kā man tā mammai ir riebjas fātera radu gauduļošana ka ir slikti un ka mūs tik čakarē. Vismaz pie mammas krievu radiem, tur pasmieties var un patīkami parunāt- racionāli. Un sencim protams ar 2-3 h nepietiks. Jā un tad vēl būs stāstīšana par to, ka gatavoju ēst utt. Bļe. Viss tik fucked up, kas saistās ar rītdienu. Bet nu nekas tā ir mana šķīstītava.
Jebkurā gadījumā- tas ir dīvaini dzīvot, tagadnē un pagātnē un nākotnē reizē. Viena vienīga putra tur beigās var sanākt. Njā. Šī pauniņa bija kaut kur jānoliek.