Es nezinu ko pat teikt. Jau kuro dienu man rādās sapņos viņa un viņas ģimene.
Un katru rītu es pamostos un atgriežos šajā realitātē. Un tas nospiež. Man vajag prāta dakteri satikt. Visu laiku absolūti nekā un atkal. Atkal no zemapziņas tā iznirt... Es nespēju to vairs panest. Pārāk liels tukšums. Pārāk ļoti šī ilūzija un dziļākās vēlmes un cerības rauj mani iekšā. Kā purvs. Man atkal dzeļ sirdī. Tikai prāts ir notrulinājies, mēle un domas arī, lai spētu uzrakstīt kā tas ir. Es domāju, ka man nav vairāk spēka ar to tik galā. Ar to visu. 3 soļi uz priekšu un 2 atpakaļ, pat ar pusi, dažkārt šķiet.
Jūtos pateicīgs vismaz par to, ka man ir Ilze.
Taču godīgi jāsaka, ka man nav tiesību no viņas prasīt to ko pats nespēju izdarīt. Pestīšana. Glābšana. Atvieglojuma sniegšana. No saldskābuma, saldsērīguma un atmiņām, kuras pamazām izzūd. Tikai tā no lādētā smakšanas sajūta paliek.