|
Gatis: Sveika, sveika, bubilāre... Tagad tu patiešām esi liela. Vēlreiz sveiciens... Ak, jā... pēc tās pastaigas apdomāju un atausa atmiņā tāda gudrība: Mīlestība ir nevis tieksme kādu iegūt, bet bailes kādu zaudēt. Tā kā vēlu veiksmīgu dienu un tiekamies vakarā! Sveiks, lai dzīvo, sveiks, lai dzīvot, lai dzīvooooo sveiks! Kristilla: Kopš vakardienas esmu kļuvusi krietni vien LIELĀKA .tiekamies Gatis: Sveika, bubilāre... jubilāre. Man jau ir vesels plāns gatavs attiecībā par to braukšanu uz Iecavu. No 1. jūlija līdz 5. jūlijam mani senči brauc uz Sanktpēterburgu un man paliek tukša māja pilnu triju! 3!!! feinu dienu garumā. Ām- man visa ceļa garumā no Jelgavas uz Iecavu piesējās kaut kāds tantuks- skaloja smadzenes par Evanģēlistiem... Kristilla: Izklausās riktīgi labi.! ja vien nebūs jāstrādā, tad 100% būšu ja tādi cilvēki piesienas, tikai žēlastība un bijība pret viņiem liek klausīties tās runas. Gatis: Šo reiz runas ļāva klausīties izpratne par to, ka esmu laimīgs. Un nē- visu ceļu atpakaļ uz Iecavu prātoju- vai es sev izliekos laimīgs vai arī tas smaids izejot no Dārza ielas ir neviltots. Nop- neizliekos. P.S. Kā viss pie tevis beidzās- tas ir kārtošanas ziņā- ko vecāki? Kristilla: tev patika? bija normāli? es zinu tizls jautājums, bet man nez kāpēc ļoti gribas cerēt, ka bija. nu vecāki neko dižu nav teikuši. varbūt to dedzināto caurumu kabinetā nav redzējuši bet laiks nāks.. tikai mums nez kāpēc ir pazuduši ļoti daudzi trauki. it nekur viņu nav! Gatis: -Jā man patika... Pirmkārt, nejutos neiederīgs- par brīnumu- pēdējā laikā it visur šī sajūta seko... pat izlaidumā tāda bija. Bet tavu dzimšanas dienu svinot gan ne. Otrkārt- bija labi cilvēki- pārsvarā visi bija pazīstami un redzēti. Treškārt, spēju pat īstenot savu tieksmi pierakstīt... kas patiesībā norāda uz komforta līmeni- garīgo. Mājīgi. Trauki nava? Trauku trūkst? Jums taču ira trauku mazgājamā mašīna. Atceros, ka viņus jūs tur likāt tā pa daudz. - Prom ejot- uzskrēju Elīnai- sen nebiju redzējis viņu tik patiesi un "atkailināti" smaidām... Cik maz gan cilvēkam vajag- viņai vajag labu miegu... Kristilla: Tad prieks. visdziļākais. no trauku mašīnas izņemti un no āra savākti. bet kaut kur vēl pazuduši. un man nav ne jausmas kur. neviens tač viņus nekur nelika un neņēma. Gatis: Jums tāds Bermudu trīsstūris- tāds īpašais. Priekš traukiem... Viss zināsim ko tev jādāvina nākam reiz. Trauki! Kristilla: dieva dēļ nedāviniet traukus. manas mammas hobijs ir trauki! un traukus nu es tiešām negribu saņemt. [manam mamma gan būtu priecīga varbut. lai gan pa viņas gaumei reti ko var atrast] Gatis: Pirmā skolotāja vispār- Aijas skolotāja man uzdāvināja uz izlaidumu to ko es esmu rakstījis ļoti, ļoti sen atpakaļ. NU tātad pērles: 1. Kas tev ir skola? Atbildes: Man skola ir tā vieta kur es mācos. 2. Par ko Tu gribētu kļūt, kad izaugsi liels? Es gribētu būt par pūtēju es pūtīšu klarneti. 3.Kā Tu raksturotu pats sevi? Pats sevi dažreiz nekontrolēju un es esmu mīļš. 4.Man vislabāk garšo? Man garšo viss izņemot šoļanka. 5. Visvairāk negaršo? Soļanka 6.Man bail... Es nebaidos vispār. 7.Man patīk darīt... Mammai palīdzēt. 8. Mājās man nepatīk... Man mājās vispār nepatīk, ka mani traucē. 9. Skolā man patīk/ nepatīk... Man patīk stundas- un man nepatīk vispār nekas. - Labi jau labi nedāvināsim traukus... bet parketu jaunu gan laikam vajadzēs dāvināt... vai grīdu... Kristilla: Zini. bērnībā tev patika palīdzēt mammai. man liekas kaut kas ir mainījies. šitādas lietas ir interesantas. skatīties kā un ko esi domājis sen atpakaļ. Tā viņi vēl nav pamanījuši. varbūt neko neteiks un nevajadzēs dāvināt grīdu Gatis: Nē man vēljoprojām patīk viņai palīdzēt- patiesībā es un mamaa esam vienīgie kas kaut ko dara... Nu labi ir mainījies... tas, ka mamaa nesaprot, ka es viņu vairāk nekad neklausīšu, bet viņas direktorisms to nepieļauj nekādā veidā... tāpēc man nākas dažkārt tā... Tā turpinām ar sākums kolas laikā sarakstītajām gašmuļībām... : Laime ir, ka viss tev veicās ar kaut ko. Laime ir, kad cilvēks ir laimīgs. Laime ir, kad cilvēkam ir nauda. Laime ir, ka cilvēks ir sasniedzis savu mērķi. Laime ir , ka cilvēki ir ieguvuši ko vēlējušies. Kristilla: diezgan konkrēts laimes definējums. arī tagad tā domā? Gatis: Gandrīz domāju tāpat- vienīgi atkrīt par naudu un par to, ka cilvēki ir laimīgi kad saņem visu ko vēlas- šis nekad nenotiek. UN pat ja notiek, kaut kādā mērā- tad viņiem kaut kas trūkst... Kristilla: ja viņi iegūst visu ko vēlas, trūkst mērķis. - zināma bezjēdzība rodas, manuprāt. Gatis: Jā. Bet nu zini apetīte rodas ēdot, līdz ar to man tā šķiet, ka dažiem labiem nekad nepietiks... ar to kas viņiem ira- vajadzēs vēl vairāk nekā ir. Bļāviens cik daudz man tagad grāmatas... Klausos visu laiku to Klavierkoncertu... lieliski. Kristilla: un kas tur slikts, ka tev ir tik daudz grāmatas? es tavā vietā būtu ļoti priecīga. Gatis: Es arī tur nekā slikta nesaredzu es esmu patiesi priecīgs, taču nelielas raizes gan sagādā jautājums... kur lai es to visu lieku??? Kristilla: cik zinu. tu dzīvo istabā. tā nebūtu slikta vieta, kur to visu likt. Gatis: Jā tā nebūtu patiesībā slikta vieta kur es varētu turēt grāmatas... Taču- baidos, ka tādā gadījumā man istaba drīz vien pārvērtīsies par noliktavu. Vai grāmatnīcu- vai par vecu un jaunu grāmatu antikvariātu. Es esmu dzirdējis, ka cilvēki ir gulējuši uz adatām, naglām, karstām oglēm un zirņiem, bet, kad iedomājos par to, ka man nāksies gulēt uz grāmatām... tas jau ir pavisam kaut kas jauns... Kristilla: tu vari būt ļoti dāsns. un katru otro izlasīto grāmatu nodot dāvinājumā bibliotēkai. tikai tad tev pašam nekas daudz nepaliks. p.s. tagad lejā ir pilns ar ciemiņiem. un man ir bišķiņ tas viss apnicis. mani radinieki ir nogurdinoši. Gatis: Tur tā lieta, ka varu būt ļoti dāsns, bet... kā lai to pasaka.. manas un bibliotēkas attiecības ir tikai vienā virzienā- es ņemu- bibliotēka dod. Es pat zinu uz kā es gulēšu- Spilvens noteikti būs Upīša Zaļā zeme- jo to nebūs bail nosiekalot... OOOooo jā radi- saprotu- man uz izlaidumu ar' kas tāds bija... nogurdinoši radi. Pilnīgi labs grāmatas nosaukums- nevis bagāti radi, bet gan Nogurdinoši radi. Šodien braucu pie opja uz slimnīcu. Šajā mirklī sapratu, ka kļūstu vecāks- mēs apzināmies savu vecumu redzot cilvēku vārgumu. Kristilla: Mums radu sanākšanas ģimenē notiek diezgan reti. un visi saka, cik liela esmu kļuvusi. kā mainījusies. utt. Tāds standart pasākums.ar standartrunām un visu pārējo standartīgo. Gatis: Sapratu, ka standarta satikšanās un standart pasākums ar standartrunām ir vienīgais standart prieks, kurš ir kas nemainīgs... pat ja tās būtu runas par maniem panākumiem. Vienīgā lieta, kura iepriecināja manu opi bija standartveidīgs prieks par savu mazdēlu. Mana spēja iepriecināt ir standart veidīga... Cilvēki kļūst standartveidīgi tad, kad viņi sāk baidīties runāt par izjūtām. Tad viņi runā visu ko- un tas kļūst par standartu. Vienīgais ko es varu darīt, tu vari darīt mēs visi varam darīt ir noprast tās izjūtas, kuras ir apraktas, paraktas zem sandartīgā. UN censties runāt pašiem bez standarta. Kristilla: Pie standarta ir visvieglāk pieturēties. Grūtāk ir pieturēties pie sevis.
|
|