Izrādās, ka veiksme tomēr nav izsīkstoša. Tā tikai vienmēr nevar atrasties līdzās mums.
Bet ja godīgi šobrīd apledojušas ielas. Nekaisītas. Neviens viņas nemīl. Un gājēji iet un slīd, un krīt, un nolād nemīlētās ielas. Cilvēki aizvien vairāk jūtas nedroši uz ielām. Kas notiek uz ielām? Pa lielam viss. Pa mazam nekas un tikai pie Brīvības pieminekļa. Varētu jau teikt, ka ielām ir vienalga un ka tām nesāp, jo tām nav jūtu. Es gribētu teikt, ka jūs visi smirdat! Un ka lielākā daļa uztraucas par naudu un ir mantkārības apsēsti mietpilsoņi. Kā viens tā otrs apgalvojums,protams, nav patiesi. Ielām arī sāp, ka jūs smirdat. Nu labi, varbūt, arī kaut kas cits, bet jeb kurā gadījumā ielām labprātāk patīk baloži. Jā, viņi ķēzās. Un tad? Neviens nav perfekts! Un tomēr atgriežoties pie apledojušo ielu problēmas. Protams, ielas slidenas. Bet ko tas nozīmē parastam pilsonim X ? Nu, pirmkārt, to, ka sperot soli, respektīvi izdarot to, pilsonis X izdara vēlmi būt ar nākošo soli konkrētā vieta. TAČU! Tā kā ielas ir slidenas viņi slīd. Un aizslīd garām tai vietai, līdz kurai viņi vēlas nokļūt vai nokrīt un gūst fizisku vai morālu sabiedrības acīs- traumu.
Šajā mirklī parādās traģika- redziet. Kā tie, kuri nemīl ielas un nekaisa tās ir tiesīgi ar savu bezdarību noteikt citu cilvēku likteņus un vēlmes, kuri mīl un izmato ielas?