09.05.2008. Uzvaras diena nahuj. Diez kāda uzvara tā ir? Faktiski nekāda. Bet tas nav svarīgi, arī Eiropas diena nav svarīga. Svarīgi ir tikai cilvēki un tagadne un sūdi, kurus tu esi savārījis. Dzīve rit tikai tad kad tu vāri sūdus un centies tos izstrēbt. Un pēdējā mirklī kad esi pārdzīvojis veiksmi un cerību, tu jūties atvieglots vairāk par jebko. Nav lielākas baudas par izglābšanos no sūdiem. Tā nav izlocīšanās. Tā ir glābšanās. Kāds prasīs kāpēc vispār sūdus vajag vārīt? Vieglāk taču nevārīt sūdus. Bet nekā. Cilvēks sūdus nevar nevārīt. Katrs reiz dzīvē ir savārījis kādus sūdus agrāk vai vēlāk neatkarīgi no visa. VOT TĀ BĻAĢ. Pat mietpilsoņi vāra sūdus. UN tad gaudo par dzīves netaisnību un citām huiņām. Šeit es varu atļauties rupjības, šeit es varu pateikt visu un neko, ja vien tā vēlos. Mani pārsteidz cilvēki. Cilvēku izdzīvošanas tieksme. Mēs esam prāta ne spēka būtnes. Neprāta un kaislību būtnes. Šonakt sapņoju kā sarkangalvīte knieba dibenā manam brālim un man skauda. Es nezināju ko viņai teikt. Es nezināju, ko just. Varbūt tā bija iekāre pēc nesasniedzamā?
27.05.2008. Pasaule tu esi neglīta un tomēr skaista. Maita tu pasaule esi, ka tāda brīžiem nekādā- te pēkšņi vis kaut kāda. Starp neglītiem betoniem glītas būtnes un pieneņpūkas...
Losing my religion. Kaut kā tā sanāk. Ka tik daudz ko zināt nenozīmē saprast. Izprast nenozīmē iegūt mieru. Darīt nenozīmē paveikt. Apskaidrība nenes skaidrību. Viss kaut kā sajaucies. Un es varu cerēt tikai uz to, ka drīz viss nosēdīsies un kļūs skaidrāks.
Par naudu. Visi zina, ka to vajag. Visi zina, ka tā nav galvenā. Bet noteikti viena no. Nauda ir laika ekonomēšanas līdzeklis. Zagļi ir amorāli. Viņi zog mūsu laiku.
Cilvēki vispār ir kā dreifējoši kuģi. Un tie, kuri uzdrošinās nospraust kursus visbiežāk dodas pakaļ maldu ugunīm un uztriecas klintīm vai apmaldās pa ceļam. Tik ļoti reti cilvēki sasniedz savu mērķu ostas un piepilda savu likteni.
Dzīves relativitāte biedē. Tā ir relativitāte līdz pat absurdam. Muļķīgam absurdam, ka zināt un pateikt nevar neko, tāpēc cilvēkiem patīk izlikties, ka šī relativitāte nepastāv un nosaka savām dzīvēm kaut kādas robežas, līnijas, mērķus. Un daudziem bieži šīs sistēmas sabrūk. Un tad ir pus- ceturtdaļ- trešdaļ un vēl viss kaut kādas krīzes. UN tad ir sašutums kā- bet es taču tā un šitā, kā tā ar mani? Vot tā arī ar tevi arī izdarās dzīve- tāpat kā slepkavas ar ARMANĪ vai kā tur to modes dizaineru sauca kuru noknieba. Dzīve atnāk un paņem tevi riktīgi tā, ka jādzied tā stulbā dziesmiņa „My anass is bleeding!” Vai arī vienkārši atrauj no dzīves. Un tad tu paliec vientuļš ar savu ”bet es taču neko”. UN LŪK ŠEIT RODAS DRAMATURĢIJA UN TRAĢĒDIJA- ĀŽA DZIESMA TIEŠĀ UN PĀRNESTĀ NOZĪMĒ- JO IR JĀBŪT TOTĀLAM ĀZIM, LAI ATĻAUTU DZĪVEI SEVI TĀ PIEČAKARĒT.
|