entries friends calendar user info Previous Previous Next Next
Viendimensija - 28. Aprīlis 2008
Cilvēks un pretrunu valsts.
Cilvēks un pretrunu valsts.

Viss sākas ar mirkli, sekundes simtdaļu, kurā pārplīst asinsvads, aizveras un atveras plakstiņi, un rodas patiesības pārākā forma- atklāsme.Es negribu neko teikt vai domāt sakrālajos jēdzienos un vilkt paralēles ar mesiju- apskaidroto, visu cilvēku un cilvēces glābēju. Šeit nav un nebūs tāda. Jau pati Daba ir paredzējusi mūsu mirstību un iznīcību. Arī mēs paši cilvēki esam to visu paredzējuši un līdz šim veiksmīgi veicinājuši tuvošanos nenovēršamajam. Dieva sūtņu nav, lai kā jūs viņus sauktu vai uzrunātu vārdā. Tomēr, jā, glābējs ir. Viņš ir ikkatrā no mums, taču- daba, liktenis, laika ritums, dzīves sakarības un mēs paši cilvēki- neļaujam šim „glābējam”, ja tāds arī būtu, dzimt mūsos. Mēs visi esam pašnerealizējušies mesijas. Mēs pasauli glābjam savos sapņos, iedomās un atklāsmes mūsos rodas tik personīgi, ka tās izskaidrot lielākoties nevar, jo citi „mesijas” jūs sāktu uzskatīt par garā vāju. Šis ir mans mēģinājums aprakstīt atklāsmi. Tai nav nekāda sakara ar reliģiju un ceru, ka nekad tai arī nepiemitīs šāds raksturs. Raugi, pienāk diena dzīvē, kad tu, cilvēks, apzinies savu nevarību un nenovēršamību. Tu esi zaudējis spēlē, kuru neesi nemaz sācis. Aizslēdzis durvis, kuras pat neesi vēl iecerējis atvērt. Šī diena ikvienu salauž neskatoties uz tā stāvokli sabiedrībā, izglītības vai finanšu līmeni. Tā ir diena, kad bērnības rožainie gaisi izzūd un paliek tikai drēgnais debess jums un nesaudzīgās dzīves lietavas. Un tavs prāts ieslēdzas un izslēdzas, rada patstāvīgas domas, līdz kādā mirklī ir vakuums. Klusums, kurā savelkas negaisa mākoņi, lai zibeņotu un koncentrētu visu kopīgās apziņas spēku tikai tevī. Es nevēls rakstīt ar iepriekš nolemtību, taču to nevaru. Nav jēgas spēlēt paslēpes pašam ar sevi turklāt vienā gaišā un noslēgtā telpā. Es zinu kas būs galā. Es ceru, ka zinu kam tur beigās ir jābūt. Tur? Kas ir „TUR”? Nav skaidra definējuma, taču „tur” noteikti ir un paliks saistīts, vismaz šeit, ar cilvēka apziņu, sabiedrību, apkārtējiem apstākļiem (sociāliem, ekonomiskiem, vēsturiskiem). Tur- galā es redzu nesaudzīgu patiesību par mūsu dzīvi, sabiedrību, laikmetu un galu galā par mums pašiem kopumā. Pienāk mirklis, kad cilvēks vairs nevar ticēt visam kas notiek apkārt. Es nevaru akli ticēt. Arī jūs to nevarat. Taču materiālās dzīves kārdinājums ir pārāk liels. Pārāk skaists ir sapnis par bagātību un brīvību izmantojot citu naudu ņemot kredītus. Tik viegli tai salgmei ļauties. Sirds balsi un dvēseli nomāc naudas un komercijas gūzma. Vecāki pamet novārtā savus bērnus, bērni- savus vecākus. Cilvēki noliedz savu valsti un tā noliedz cilvēku vai sabiedrību kā saprātīgu būtni. Es neticu vairs valsts idejai, vismaz, akli neticu. Mūsdienās valsts ir izveidota par mehānismu tā vietā, lai tā būtu vienots organisms. Cilvēki ir padarīti vienaldzīgāki, lai gan izglītības pieejamība ir augusi. Zināšanas taču nepadara vienaldzīgus. Cilvēki aizvien mazāk un mazāk grib zināt par politiku un piedalīties tajā. Par to domā kā kaut ko negatīvu un nevēlamu. Cilvēki nemīl partijas, lai gan vēlas demokrātiju. Balso par labējiem, lai gan domā kreisi. Vēlamies rūpniecisko attīstību, lai gan saudzējam dabu. Gribam būt godīgi, bet kukuļdošanu piekopjam praktiskajā dzīvē vēl tagad un špikošanu neuzskatām par sliktu rīcību. Mēs dzīvojam divkopienu sabiedrībā ar paralēlām informācijas telpām, bet uzskatām sevi par viennācijas valsti un par šīs zemes vienīgajiem valdniekiem. Mēs gribam būt taisnīgi un liberāli, bet meklējam vainīgos visur ( krievi, homoseksuāļi, Soross, PSRS, oligarhi, masoni utt.). Mēs dzīvojam savas neatkarības atgūšanas ideālu un ideju drupačās. Domājam pareizības vai nepareizības ietvaros, bet nedarām vai darām tik pat kā neko. Mūsu valsts ir pretrunu valsts. Sabiedrība un cilvēks pretrunu plosīts pašos pamatos un tā dzimšanas iedīgļos un saknēs.
profile
sniegavirs
Name: sniegavirs
calendar
Back Aprīlis 2012
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
2930
links