Atkal mani izdzina ārā. Biju pie upes. Es sēdēju un koka saknes, pie upes, un ēdu mandarīnus. Tumsa mācās virsū. Jā. Es esmu muļķis. Šodien iemācījos, cik patiesi nožēlojams ir cilvēks. Tad vēlas to, tad citu. Jelgavā es vēlējos būt cilvēku sabiedrībā... tagad- cenšos izvairīties. Nezinu kapēc. Bet man sāk palikt nepatīkams dzīvais kontakts ar cilvēkiem, kuri nav mani draugi vai labi paziņas. Es vēlos neiespējamo. Jā tagad runā caur mani manas galvassāpes. UN šajā mirklī es sāku saprast Nīči un citus šizīgos māksliniekus. BEt Nīči it īpaši viņam bija īpaša nervu slimība- man protams tādas nav- bet es saprotu. Cilvēks ir tik maziņš un niecīgs. Pret to visu ko sauc par dzīvi. Jācīnās pret tik daudz ko, ka pietrūkst spēka. Man pietrūkst iekšējās dzirksteles. GARĪGĀS DEGVIELAS.
Smoku nost. MAn pavēl. CIti man pavēl. Ko darīt. KO darīt ar manu dzīvi. Es nerunāju šeit par kaut kādu iepriekšnoteiktību, bet gan par apspiešanu!!!! Gribu lamāties gribu izlauzties brīvībā. Nelabums. Visdziļākais nelabums.
|