Šodien mani pārplēsa uz pusēm. Tā ņēma un pārlauza uz pusēm kā sērkociņu.
Dažs labs jau domā, ka tur asinis, zarnas, iekšējie orgāni šķida, kermeņa šķidrumi, vēmekļi un mēsli. Taču nekā tamlīdzīga. Mani pārplēsa uz pusēm tā nemanāmi un klusi. Kā ieplaisā stikls, tik nemanāmi kā upes aizsalsts un ezeri. Tagad uz kādu laiku esmu tikai pa pusei es. Un nespēks kājās, rokās, galvā un sirdī. Sen tādi iekšēji nespēka nelabuma drebuļi nav bijuši. Reizē niknums un miers, reizē iznīcinošs spēks un nespēks. Nezinu kur likties.
Tā ja. Nezinu kā būt. Viņa negrib runāt. AI, kā mani iztukšo. MAni dzīve izsūc sausu.
Pat kādreiz tik iedarbīgās uzslavas un glaimi nelīdz. JĀ nelīdz. Kaut esmu patmīlīgs nelietis, tomēr nelīdz.
Kaut kas ir mainījies un nezinu kas. Visiem mani vajag dēļ kaut kā- nevienam tāpat vien.
Šodien neveicās. Nekas neveicās. Sāka līt. Pat nesniga. Jā slapjdraņķis. To arī laikam esmu pelnījis- slapjdraņķi.