Sākās tas viss ar smagu atraidījumu un izsmieklu tajā pašā dienā līdz ar Jāņa Pāvila otrā nāvi, kura mani kā nekristītu tomēr aizkustināja līdz sirds dziļumiem.
Es vienkārši piesēdos pie galda un sāku rakstīt. Sākumā mocījos.
Tad locījos, māniju sevi, krāpos. Muļķojos un murgojos.
Bet, tad smeldze nāca sākumā caur sirdi, tad caur plaušām un visām krūtīm, tad caur visu ķermeni, smadzenēm, acīm, lūpām, mēli, ausīm matiem un izgāja caur pirkstu galiem. Tas viss lika vārtīties čokurā uz zemes aiz tīrām sāpēm. Es piecēlos un sāku rakstīt.
Sāku redzēt, sāku just ar sirdi. Apčamdīt lietu dvēseli, ja var tā teikt.
Tad nāca viss pārējais. Filozofijs stunda ar eseju Gētes institūtam.
Doma, ka vajadzētu uzrakstīt. Tad domāju, kā piespiest sevi uzrakstīt eseju Gētes institūtam. Izdomāju, ka jāpaziņo, visiem cilvēkiem, ka rakstu eseju, lai gan viss process notika galvā- domās. Njā. Jāpiespiež sevi uzrakstīt darbu paziņojot svarīgiem cilvēkiem. Paziņoju Cookie. Neatcaros vair sarunu, bet sarakstes noslēgumā bija skaidrs, ka uzrakstīšu to nolāpīto eseju. Un es arī to izdarīju. Tad nāca šoks par to, ka tomēr mans darbs ir atzīts par labāko. Tad mani intervēja Gaitis Grūtups. Sīki un smalki. Uzzināja ka rakstu. Un šovasar atsūtīja pa draugiem ziņu, ka ir iespēja publicēties. Njā.
Nu es patiecu:"Jā labi mēģināšu." Tad sastapos ar savu vājumu un neticību. Padomāju, ko es viens. Zinu, ka dažam labam sanāk pat labāk un galu galā jaizdara kaut kas labs šim cilvēkam. Par nelaimai sāku uzplīties Elīnai. :D Tā pa bišķim. Tā lēnām, maigi, bet pie lauzu. UN viss notikās.
UN tas viss rezultējas "Skaņa pār Lielupi" Literārais almanahs. Jā.
Beidzot, mani darbi iespiesti. Līdzās tādiem monstriem kā Eipurs un Vērdiņš.

P.S. Tagad Elīnai jauns pseidonīms. Stūrmane... :) Stūlbie redaktori.