Šodien divpadsmitais. Gribas apsveikt. Sarkans kvadrāts apkārt tā kā ir. Cipars iekšā un tie vārdi... baisi stingri dur. Vēl dur, kad paskatos. Nostaļģiska atmiņa veļas un spiež. Nekas tāda reize būs tikai vienreiz gadā. Nu labi arī divdesmitpirmajā. Es ceru, ka to es aizmirsīšu. ZInu speciāli pastiprināti sākšu mācīties gada skaitļus un citus svarīgus datumus lai izstumtu viņu no savas apziņas. Un neaiz apsvēruma, ka vēl joprojām mīlu, bet vienkārši nezinu... tāds laikam esmu, ka nespēju to tā atlaist, lai iet. Pārāk smagi "iesita" un nē! ļoti augstu VIRS jostas vietas. Tieši krūtīs. Labi, ka man ir Lī. Ko gan es darītu bez viņas??? Šaubos vai būtu vēl kāds objektīvs arguments, kurš man liktu pārdomāt... Labi ka man ir Līvņiks.
E. ir ieguvusi amnēzisku un ļoti tālu raksturu. Un veidolu. Lai gan apzinos, ka viņa mācās vēl joprojām RTK.
BET Rīga paldiesdievam ir pārāk liela lai mēs saskrietos.
Vairs neredzu tās spilgtās "gleznas", tās pamazām bālē. Labi pa retam jau atnāk kāda vīzija kā mirāža un atkal pazūd. Gribu atpakaļ savu bada sjūtu, šauro Jelgavas istabu- līdz bezcerībai skaisto, bet vienkāršo skatu ārā pa logu un spēju redzēt ar sirdi. Vienalga, kaut arī nāktu neirotiskas lēkmes, krampji, sāpes ķermenī- garīgas un fiziskas. Bet būtu tā sajūta, ka ir skaistums- tik trausls, tik tīrs. KAut arī bezcerīgi nolemts iznīcībai, lai!!! Bet būtu. Man ņem nost to trauslumu... man tagad jāglābjas pašam savā Noasa šķirstā. Es NEBŪŠU knīpstanga! biju Eksplonādē- dzejas diena un man sāpēja par to kā var iz[varot] dzeju. To skaisto dzejoli Knuta Skujenieka- "es uzmanīgi domāšu par tevi". NU man kauns ka tā lasa dzeju- dzejas dienās.
Pēdējā laikā daudz patīkamas pazīšanās un atkal redzēšanās. Elīna šķita iepriecināt mani redzot pat lielveikalā Maksima. Nu tā. Kaut kā. Protams būt studentam labi. Neko nesaku. Tur neko pielikt ne atņemt tā ir īstā vieta.

BEt bail ka iekša nekas nepaliek.
Ka tukšums, caurvējš vien tur mājo.
Un nebūs gara spēka gana,
LAi augšup celtu visus- spēcīgo un vājo.

Ir jāvar ir.
Man tikai vienreiz dzīvot un mirt.
Man jāvar, kad visa pasaule dzird.
Ir jāvar. Ir.

Mūzika: Suņa stunda- Pļaviņas