Pie kanāla es ilgi salu,
Un miesa trīs ar vien.
Tur maldiem, sapņiem gribēju galu,
Tik grūtums bija, kas sirdī lien.

Ne jau tava roka apsaldēja,
Bet tas kapa klusums gan.
Acs vēl svelmi skatīt spēja,
Sirdī tavā maigums tvan.

Lūdzu, pasaki man labāk,
Kā man tagad tālāk būt?
Kā bez tevis viss lai sanāk,
Ja vairs nav... un jēga zūd?

-Tu gribēji ko teikt?
-Jā. Piedod, bet es tomēr gribu viņu sāpināt. Ceru, ka viņa piedos.
- Nu neko darīt. Ej uz priekšu.
- BEt es negribu....
- Bet viņa grib!!! [..]
-Šahs un mats... nu, ja Tu taču zināji visu jau no sākta gala.
- Tāpat kā tu zināji, ka mani uzvarēsi.

Griša bija pilnībā prom. A. kundze piesteidzās pie loga un nezipratnē vērās tajā savādajā vīrā, kuru iespējams viņa bija PAT mīlējusi...
Jaunības degsmes un spožās uniformas apvienojums viņu padarīja īpaši pievilcīgu. Jā, tāds Gregorijs viņai šķita īpaši neatvairāms. Elegants viņš bija- dāvāja puķes katru reizi. Kaut kā pa saviem "kanāliem" viņš bija uzzinājis, kuri ir viņas mīļākie ziedi. Viņa bieži

Krāpju savu sirdsapziņu... nekas visam ir pirmā reizie.
-Ko tu velc garumā? Drīz tu vairs šeit nebūsi. Tu viņai patīc, kā neviens cits.
-Es nezinu- es tā nevaru. Tad jau redzēs man jātiek galā pašam ar sevi.