Piesavinājos patiesību... tagad meliem skauž.
Zināma nenoteiktība nes mieru... Manējā visu citu, tikai ne mieru... :D Šodiena nākotnes acīm šķitīs izniekota, lai ko es arī darītu...
- Intelektuālismam bīstami sēdēt mājās... nav ar ko sadurties. Intelektam patīk, kad prāts kā adatas sadurts pirksts asiņo... Ievainotā prāta pateicība ??? Var jau būt... taču man patika labāk tā intervija ar Arturo Danto... PAtiesībai nav cenas- to nevar izpirkt no vienpatības cietuma. Tāpat kā Lembergu nevarēja... :D
Lepnībai un muļķībai patiesība neinteresē. Karstas asinis noved pie aukstāma kājām vai smadzenēm... abos gadījumos letāls varinats- viens fiziski , otrs intelektuāli un garīgi...
Pārbaudu nožēlojamības pakāpi- cik lielu un ilgi varu panest. Nav jau tāda objektīva mēra. taču subjektīvi priekš manis tas daudzums ir pietiekošs. Smagi iedragāju savu pašiluzoro realitāti par izcilību, lieliskumu un diženumu... Tikko nosmirdēja pēc automašīnu izplūdes gāzēm. Brālis paņēma savu darba jaku no balkona- atkal salecās ar senčiem un vienkārši aizgāja uz garažu... (Nu ja dīvāns viņam tur jau ir... :D)
Manās acīs lepnība, pašcieņa, cēlums- tās visas ir iztrūkstošās kvalitātes. Manī protams. Varbūt arī kļūdos. Bet kāda gan staprība tam visam? Laimīgāks tāpēc vien nekļūšu- vairs ne... Bet- varbūt arī kļūdos...