Ar plaukstu notraucu drupačas no netīrā galda... kēksiņš ir miris. Smagi apzināties līdz cilvēku problēmas, bēdas un likstas, kad pašam savējās jau zogas tepat aiz muguras klāt. Tik gļēvi, tas notiek gļēvi... Liktenis nekad nav bijis dižs. Viņš bijis vai nu mazs bērns, kura uzmanību paretam izpelnās kāds dīvainis, vai gļēvs dzīvnieks- visticamāk pusmūža vīrieša izskatā. ar nedzītu bārdu nodzertu seju, piepampušām acīm- neķemmētiem matiem. Viņš ir visu neveiksmju iemiesojums, tāpēc savas neveiksmes cenšas kompensēt ar citu iegāšanu...
Dam. Ko es daru nepareizi. Ko es darīju nepareizi. Neuztraucaties draugi suicīdu netaisos veikt. Tas banāli būtu, ja es tagad atļautos sevi atbrīvot no ciešanām.... tad jau labāk ciest sāpes gadu 40, lietot savas zāles ik dienu pamazām izčākstēt... lai sāpe kuras, lai buras visi pesteļi. Lai nazis duras... sirdī. Sirdī.
Atkal. Lai iestājas tā polārā ziema kuru es paredzēju...