Kā gan es sevim atļāvos, Tik viegli piemānīties? Lai varētu es akli skriet, Un mīlai akli pakaļ dzīties?
Nē...
Es redzīgs biju tik pakaļ skrienot, Tik izmisis no savas vientulības vien, Es kļuvu akls dailei pakaļ brienot, Kas mūsu skatus saista un sien...
Sirds apžilba no skaistuma tāda, Ka neredzīgs esmu vēl ar vien. Lūpas klusē, nesakot nevārda, Tik pareizie vārdi garām man skrien...
Bet zini priekš tevis man žēl nekā nava, Pat sirds- tā palēnām akacī lien. Jo sirds tā sen- tā sen jau ir tava...
Kā gan es sevim atļāvos, Tik viegli iemanīties? Kā gan es sevim atļāvos, Tik smagi- iemīlēties...
|