Dzīvot šķita,
Nenozīmīgi,
Beznozīmīgi.
Īdzīgi,
Mazliet līdzīgi,
Tukšumā abi mēs šķitām,
No garajām sajūtu stundām,
Izmisumā kritām...
Plaiksnīja gaisma,
Plakstiņi atvērās.
Redzēju acis-
Redzēju-tavējās.
----------------------
"Tālums".
Un tālums,
Gribēj šķirt.
Jūtas tā kā,
Gribēja mirt.

Vien palika,
Kaut kas kvēls.
Kādas meitenes,
Vijīgais tēls.

Un tālusm,
Nevien gribēja, bet šķīra.
Vairs nešķita pasaule,
Krāsaini tīra...

Dzīve kļuva,
Nepanesami sīva,
Ka pat,
Mīlestība vīla.

Kuš, kuš...
Sirds, tu esi vēl-
dzīva.
---------------------------
Man vairs nevajag-
Pasauli visu.
Tik gabaliņu- tevis.
Lai spētu baudīt laimi,
Ko liktens mums devis.
---------------------------
Ir nakts,
Un gaismu nevajag,
Vairs.

Ir vienpatība,
Tik dursta maņas sapnis,
Kairs.
------------------------
Neitrealitāte ir intelektuāļu greznība.
--------------------------------------
Laime ir spēja priecāties arī nelaimē.
---------------------------------------
Kaut ko gaidu- noiets.
Noiets vēl viens tālums.
Paliek kvēlums,
Spīdīgi sarkans,
Stiepjošās skaņās.
Pamodās lāstekas,
Lūztošās maņās.

Bet Tu nezini,
Vārdu patiesības.
Aizver acis-
Mini patieso.
Un daudzās vientulības
Neliks tev salt.
Ļauj pasaulei jaunu,
Nākamību kalt.