Kad nolaidusies ārā ir tumsa, Aiz aizskara mūs kāds vēro. Tik mākslīgā gaisma no laternu stabiem, Par steidzīgiem ķermeņiem sēro.
Bet ārā ir naktas, ārā ir tumsa, Un cilvēks turpina vērot. Kā mākslīgums uz tām tukšajām ielām, Vēl tagad turpina kvēlot.
Bet vientulība arī ir, Un cilvēks nebeidz bērot. Par to, ka naktīs maklsīga gaisma krīt, Viņš nebeidz pasauli žēlot.
Un pasaulē sāpes arī mīt, Bet cilvēks turpina vērot. Pat tad, ja tumsā gaisma mākslīga slīd, Viņš aizmieg labu vēlot.
|