Klints Īstvuds, par spīti vārdam, ir viens vareni attapīgs vecis! Būdams 70-to un 80-to gadu vesterna, un tad jau arī vienkārši action žanru ikona (Kā jūs domājat, no kā Ārnijs & pārējie izsitēji nošpikoja raksturīgo abu acu piežmiegšanu ar vienlaicīgu cigāras kūpināšanu?), Klints arī mūsdienās nepazuda (kā, piemēram, Čārlijs Bronsons), bet aši pārkvalificējās par režisoru. Tas ir, par režisoru viņš pārkvalificējās jau pasen, bet tieši uz, ehm, "vecumdienām" tas kļuva izteiktāk, īpaši ņemot vērā viņa filmu saturu. Viņš pats iesita pēdējo naglu vesterna zārkā ar savu stāstu par to, kā tad vecumdienās (ne)veicas bijušajiem mežonīgo rietumu biediem, "Unforgiven", saraudināja milijonus mājsaimnieču iekš "Bridges of Madison Country" un pat viņa daudz lamātais detektīvtrilleris "Blood Work" ar Brajena Helgelanda scenāriju ir galvas tiesu pārāks par visiem tiem žanra sūdiem, kas redzēti pēdējos gados (un prātā atkal nāk "Taking Lives"). Visbeidzot, Īstvuds ir viens no diviem cilvēkiem pasaulē, kuriem izdevās aizbēgt no Alkatrazas - otrais ir Šons Konerijs, kurš gan to pamanījās izdarīt divreiz :)
Pēdējos gados Klintam parādījies ieradums ik gadu nobraukt gar Kodak teātri Holivudas bulvārī, paskatīties, cik zelta vīriņus varēs paņemt mājās šogad. Zelta Globusus viņš "ņem" jau regulāri, par pārējām "sīkākām" balvām (par mūža ieguldījumu kinematogrāfā, People's Choice utt.) nemaz nerunājot. Kas nav mazsvarīgi, atšķirībā no citiem balvu saņēmējiem, Klinta filmas allaž ir arī komerciāli ļoti veiksmīgas, kas arī nav mazsvarīgi. Laikam cilvēki vienkārši mīl Īstvudu :)
Un pēdējos gados Īstvuds vairāk ķeras klāt "stāstiem iz dzīves", kur neviens neizlādē tūkstošus patronu un nesaka "Norausties, izdari man pakalpojumu". Tas pats arī šeit: Ne-tik-jauna sieviete Megija (Hilarija Svonka), nākusi no pašām pēdējām miskastēm, saprot, ka dzīvē tai vairs nav daudz palicis. Viņai ir izvēle - atgriezties treilerī pie saviem radiniekiem, jeb arī iet līdz galam un īstenot savu sapni, un kļūt par profesionālu sievieti-bokseri. Un vienīgais, kurš, pēc viņas domām, var viņai to iemācīt, ir pieredzējušais bokseris/trenneris/menedžeris Frenkijs (Īstvuds), kuram pašam savu problēmu netrūkst...
Kā gan citreiz var "paņemt" filmas, kur to vien dara, kā "runā, runā un runā"! Varbūt noslēpums slēpjas tur, ka slavenu Holivudas aktieru vietā uz ekrāna rosās pavisam parasti, bet DZĪVI cilvēki. Ar saviem priekiem un problēmām, tik tuvām un saprotamām. Un "savējiem" jau arī just līdzi ir daudz vieglāk, un tapēc katrs boksa mačs ar Megijas piedalīšanos spriedzes ziņā pārspēj visas "Trojas" kaujas kopā ņemtas, katrā sekundē var izšķirties burtiski viss un ieelpot sanāk tikai tad, kad kārtējais raunds ir galā - un filma pie tam nevienā vietā nav par boksu.
No iespaidiem kopumā - man nāksies ieslīgt offtopic'ā. Nesen, lasīdams jauniešu presi (kaut kur žurnālā zemāk pa straumi), uzdūros kārtējai "vēstulei redakcijai". Autors - kāds "Personal Satan, 17g.", citātu un DM fans. Vēstulē viss kā jau parasti - "Dzīve sūkā, senči mudaki, pasaule ir mēsli, gribu uzšķērst vēnas un mirt, piedrāzt visus etc etc etc", kam par iemeslu visdrīzāk bija viņa vecāku nevēlēšanās apmaksāt kārtējās Personālā Sātana sestdienas vakara izpriecas vai arī kāda līdzīga rakstura fatāla problēma. Tad nu pēc filmas noskatīšanās ienāca prātā, ka šādiem cilvēkiem tā būtu jārāda piespiedu kārtā, lai saprot, ka patiesībā viss ir ok, jo tev taču tik daudz kas IR - vecāki, mājas, draugi, abas kājas un abas rokas. Ko tur - tevi, atšķirībā no citiem, nav jāelpina caur trubu, un tu vēl sūdzies! Paskaties uz citiem, kam ir sliktāk, un viņi nesūdzas, bet cīnās, un arī pašam paliks labāk. Jo cik bieži gan mēs aizmirstam šo pavisam vienkāršo (pat banālo) un nodrāzto patiesību - vērtēt to, kas ir dots, nevis sūdzēties par to, kā nav! Nezinu par citiem, tapēc pateikšu par sevi - jā, bieži gan gadās aizmirst, tapēc šādas filmas nāk tieši laikā. Atsvaidzina, ziniet, smadzenes, pie tam labi. Un filma pat nebija par to, precīzāk - ne tikai par to. Par ko tad? Nezinu, es tā nemaz nevarēšu pateikt, visdrīzāk katram tā būs par kaut ko savu. Iet līdz mērķim un uzvarēt, pat ja esi zaudējis. Novērtēt to, kas ir. Kā arī par to, ka dzīve pārsvarā sastāv nevis no triumfa/kritiena brīžiem, bet no tā, kas ir starp tiem.
Un novērtējums? Teikšu īsi - ja filma būtu kaut mazliet zemāka par "lieliski", es, tā vietā lai te plātītos, vienkārši piezīmētu, ka Īstvuds ir izsmēlis sevi, novēlētu tam laimīgas vecumdienas un pieliktu lietai punktu. Nāksies pagaidīt. Gara, ļoti smaga (Jums likās, ka "Mystic River" ir smaga? Well, think again) bet laba un godīga pret skatītāju filma. Meitenes - gatavojiet pāris papīra salvešu iepakojumus, noderēs.

ps. Nominācijas ir anonsētas, un man, ja godīgi, nav ne mazākās nojausmas, kurās nominācijās filma verētu vinnēt, jo pelnījuši ir visi - gan Svonka savu otro Oskaru, gan Īstvuds ar Morganu Frīmenu (kuru saspēle ir vēl ideālāka nekā "Nepiedotajā"), gan arī, iespējams, par Labāko Filmu.

Latvijas kinoteātros filma būs skatāma no 18. februāra.