Par spiciem tekstiem.
Kā rakstīja Šeins Bleks savā scenārijā filmai The Last Boyscout, "Mūsdienās vairs nepietiek vienkārši sadot nelietim pa purnu. Vajag izcelties, būt asprātīgākam. Tā, sitot kādam ar sērfinga dēli, jāsauc "Hei! Vilnis nāk!", savādāk tevi nodēvēs par vecmodīgu. Vieni no pazīstamākajiem one-liner'iem, kuri uzreiz nāk prātā, ir "Hasta La Vista, Baby!" un "Yippee-ki-yay, motherfucker", pēc kuriem T-1000/Hanss Grūbers dodas pie dieviem. Ir doma, ka bez pāris labiem one-liner'iem filma nav filma, īpaši jau action. Man pašam ļoti patīk, kad attiecīgajā brīdī filmas varonis arī pasaka kaut ko tādu sulīgu, iespējams tapēc, ka pats nekad neko tādu izdomāt nevaru.
Bet es patiesībā par to pašu. Filmējot/rakstot Pitch Black un The Chronicles of Riddick, Deivids Tui apzināti veidoja Riddiku kā ultra-badass personāžu. Un Vina Dīzela izskats/zemā balss šim nolūkam atbilda ideāli. Riddiks nerunā daudz, bet kad kaut ko pasaka, ir skaidrs - šitais ira vēsākais čuvaks. Tikai filmās, diemžel, par maz tās frāzītes, tik maz, ka katru sagaidi bezmaz vai ar ovācijām.
Cita lieta ir TCoR: Escape from Butcher's Bay. Neaprobežoti ar 2h runtime, zviedru scenāristi Flints Dille un Mikaels Sakers piešķir Riddikam tik daudz one-liner'u, ka to pietiktu vai ducim PičBleku. Katra cut-scene tiek sagaidīta ar nepacietību, sak - ko tad šoreiz tādu sālītu izspļaus? Un nepieviļ, izspļauj arī un pie tam biezā slānī. Ja spēlei bez tā nebūtu pilna pakaļa ar plusiem, es teiktu, ka spēli vērts spēlēt kaut vai tikai dēļ tā, lai izbaudītu visas cut-scenes un personāžu dialogus, bet, paldies Dievam, this is not the case here. |