snake

Tas notika diezgan sen, proti 2000. gada vasarā. Man toreiz bija gandrīz 16 (jo dzimene man ir oktobrī). Es tolaik dzīvoju Pārdaugavā (gluži kā Ozols), taisni pretīm 2. Pilsētas slimnīcai. Tas bija labs rajons, jo lai gan dzīvoju blokmājā, man apkārt bija vieni zaļumi un privātmājas, ar dārziem un ābelēm. Nu tad, vienu jūnija pēcpusdienu mēs ar manu tobrīd labāko draugu Andi pastaigajāmies pa rajonu, kuru pelnīti uzskatījām par mūsu – galu galā visa apkārtne tak zināma. Te pēkšņi uz Vaiņodes un Irbenes ielas stūra notiek kaut kāda rosība – proti, stūra mājā kāds brauc iekšā. Par cik tur agrāk dzīvoja „staruška – božij oduvaņčik”, mūs ļoti ieinteresēja, kas tad tur tagad dzīvos. Par to gan es ilgi nedomāju, jo man pretīm ar riteni brauca neiedomājami skaista meitene – gaiši zilā blūzē un blondiem matiem.

Cik atceros, Andis noteica kaut ko līdzīgu, kā es tagad teiktu „nice piece of ass”, bet toreiz es to palaidu gar ausīm. Tā es sapratu, ka skaistā meitene dzīvos sapuvušās tantes vietā. Gāja dienas, un es sapratu, ka skaistā meitene nav vien ļoti skaista, bet gan kaut kas vairāk. Ap jūliju es sapratu, ka man nevajag neko vairāk, kā tikai skatīties uz viņu. Tad es sapratu, ka esmu viņā kārtīgi iemīlējies. Protams, būdams slimīgi kautrīgs džeks, es to nekādi neizrādīju, vienīgi, satikdams viņu uz ielas (kas gadījās katru dienu, jeb tā bija dzīvei zaudēta diena), es smaidīju līdz ausīm un boliju uz viņu acis kā negudrs. Šī, kā par brīnumu, smaidīja pretīm. Tobrīd mani visvairāk interesēja tāda smieklīgs lieta, kā viņas vārds. Par to, lai to viņai pajautātu, protams, nevarēja būt ne runas. Savos sapņos un vēstulē, kuru viņai tā arī nenosūtiju, saucu viņu vienkārši – „mīļā meitene”, jo nezināju kā lai savādāk viņu nosauc. Ap augustu man jau bija gandrīz pavisam pazudusi apetīte, un ari visas domas man saistījās tikai ar Viņu.

Beidzot dzīvodams gandrīz nedēļu transā, man galvā iešāvās lieliska ideja. Ja jau es nevaru saņemties pajautāt viņai pašai, pajautāšu viņas brālim, kurš bieži braukā pa manu rajonu ar riteni. Beidzot augusta pēdējā nedēļā es sapratu – ja nepajautāšu tagad, sāksies skola (tehnikums), Viņai arī, un tad tas viss nesanāks. Agrā rītā braukādamies ar riteni, redzu viņas brāli, arī braucam manā virzienā. Piebraucu klāt, pajautāju, vai tā meitene kas ar viņu kopā dzīvo ir viņa māsa? Jā, esot gan. Kā viņu sauc? Agnese esot. Šis burvīgais vārds, ak, Agnese, vairs mani sapņi nebūs vērsti kādai anonīmai būtnei. Cik viņai gadi? 15. Gluži tik pat cik man. Un ņemot vērā, cik ļoti es viņu mīlu, mēs būsim ideāls pāris, jo kurš gan uz visas pasaules varētu viņu mīlēt vairāk par mani? Tā domāju es, dodoties ar kājām uz Ziepniekkkalnu, kopā ar kaimiņu Konstantīnu, nomāt filmas. Pretīm brauca VIŅA, un teica „Čau!”. Kostja prasīja – „Tu viņu pazīsti?” Es kautrīgi teicu „Nu it kā jā” Šis saka „šitik smuka džuse, lai nāk tusēt ar mums!” uz ko es teicu „Nu nē, gan jau citreiz...” Taču „citreiz”, proti, pāris dienas vēlāk (nē, es nepiegāju pie viņas, neko neteicu, nedevu par sevi nevienu ziņu) mēs ar Andi atkal gājām viņās mājas virzienā, un viņa ar savu brāli brauca tieši pretīm. „Čau!” Viņa teica, un Andis uz mani paskatījās ar izbrīnu – „Oho, tu viņu pazīsti?” viņš teica.”Mazliet”, es atkal kautrīgi noteicu. Taču Agnese manāmi nebija no kautrīgajām – viņa brauc mums līdzās, taču neko neteica. Tagad es varu domāt tā vai šitā, taču toreix es biju ledaini sastindzis, un neuzdrīkstējos pat paskatīties uz viņas pusi.

Kad beidzot nonācām līdz krustojumam (garākās sekundes manā dzīvē), Andis teica „Lai tev veicas ar viņu, draugs!”. Iedrošināts devos pie Viņas. „Čau!” „Čau” „Mani sauc Sergejs, tu laikam esi Agnese, ja?” „Jā” „Forši” „...” „Zini, es gribētu ar tevi kaut kur aiziet pastaigāt” Jāpiezīmē, ka šis bija domāts, ka es gribētu tajā brīdī kaut kur ar viņu aiziet, jo blakus stāvēja viņas jaunākais brālis, kura klātbūtnē man nemaz negribējās Viņai atzīties, ka esmu viņā neprātīgi iemīlējies. Taču viņa to uztvēra savādāk. „Man diemžēl laikam nebūs laika:” Hm, kā tā, „Varbūt varu tev uzzvanīt?” „Man nav telefona” šī teica zem telefona vadiem, kuri ieiet viņas mājā, „Es gribēju teikt, ka nav vēl pieslēgts”. „Tad varbūt varu kaut kad vēlāk pienākt?” Un tad sekoja viens no nedaudzajiem teikumiem manā dzīvē, no kuriem efekts ir kā sitiens ar beisbola nūju pa galvu – „Zini, piedod, bet man jau ir draugs!” Tas bija vienīgais, kas šajos 3 mēnešos man ne reizi neienāca prātā, ka varbūt viņai jau ir! Un, kā izrādījās, šis džeks vienkārši bija ašāks par mani, dzīvodams mūsu rajonā, un, atšķirībā no manis, nebija b.r.e.m.z.e. Pēc šīs jaukās sarunas devos mājās, pusceļā šī mani panāca, atvainojās ka tā sanāca, teica lai nepārdzīvoju utt.

Smieklīgi, protams, bet vienalga ļoti jauki no viņas puses. Pilnībā needu es 2 dienas pēc tā, pēc tam uzēdu pāris maizes un salātus, pēc tam jau mazliet attapos. Protams, ka visa jautrība nebūt nebeidzās. Sākās skola, un es bieži viņu satiku no rīta pieturā – tāpat kā es, viņa mācījās kaut kur centrā. Kopumā viņa man patika tik pat stipri cik agrāk vēl gadu – līdz nākamvasaras beigām, kad man parādījās citas intereses – mani apbūra Andra burvīgā draudzene Laura utt. (kas gan ir cits stāsts). Protams, ka sapisu visu es pats – viņa dzirdēja sarunu, kura viņai nebija jādzird, un nebūt es viņu neapdirsu, pat ne tuvu, mazliet savādāk. Kopumā no šībrīža viedokļa es šo te visu uzskatu par visai pozitīvu pieredzi. 1. Par cik es taj laikā biju diezgan liels Fatboy (lauzu kāju uz 4 mēnešus nogulēju gultā), es sāku trenēties (Tikai dēļ Viņas), ko turpinu arī šobaltdien, gan, protams, citu mērķu vadīts. 2. Pirmā lielā mīla man iemācīja daudzas lietas, uz ko vajag cerēt, un uz ko nē, ko vajag domāt/teikt, un ko nē. 3. Ja man tas negadītos 15 gados, bet gan teiksim kā manam draugam Didzim18/19, es to uztvertu daudz sāpīgāk, un salaistu daudz vairāk kļūdas.

Kapēc es vispār to visu rakstu? Lai kādam būtu interesanti palasīties? Ka tik ne tā! Vienkārši tas bija manos tīņa gados, un tagad man jau ir gandrīz 20. Man ir patikušas neskaitāmas meitenes arī pēc Agneses, man ir arī bijuši sakari ar dažām no viņām. Lietām ir tieksme aizmirsties ar laiku, un man negribētos, lai aizmirstos mana pirmā īstā love.