Neveselīgā aizraušanās ar dator un videospēlēm ir sekojusi man visu mūžu. Nestāstīšu par periodu, kad man bija NES kl0ns "CHI-JIA" (laikam) un Sega Genesis, kas bija fun, taču abi nomira dēļ kaites, kura raksturīga visām uz kārtridžām balstītām konsolēm - izlidoja kontakti tajā slotā, kurā jāsprauž iekšā kārtridžs. Anyway:

- Sākumā es nespēlēju neko, jo mans kompis vispār neko nevilka (486 DX-kaut kas), geimoju Doom, Warcraft 2 un visu pārējo, ko varēja pārnest uz disketēm (pareizi, CD-ROM arī nebija);
- Pārejot pie vēlāka perioda, sākumā es spēlēju vai vismaz apskatīju visus A un AAA klases taitlus, kā arī dažus value pēc izvēles, plus backlog no pirmajā punktā minētajiem laikiem;
- Tad es geimoju/apskatīju tikai A un AAA geimus, par cik uz value laiku kaut kā tērēt negribējās
- Tad es geimoju/apskatīju tikai man interesējošo žanru A un AAA geimus (sports, racing, 90% stratēģiju un kvestu atkrita)
- Tad es geimoju/apskatīju tikai man vistuvākos no man interesējošo žanru A un AAA geimiem;
- Tad es geimoju/apskatīju tikai to, ko vienkārši nevar neredzēt, piedodiet man (Doom, Half-Life, Warcraft utt.) ;
- Tagad man ir nākamās paaudzes konsule Xbox 360 un kautkādā beztēmā 10 oriģinālie geimi priekš tās, no kuriem es esmu līdz beigām izgājis precīzi 2, un vēl 3 ir stadijā "pārbaudīju, vai disks lasās un noliku plauktā labākai rītdienai".

Kas interesanti, tad dzeru, izklaidējos un daru kaunu sabiedrībai publiskās vietās es tikpat noteikti mazāk, nekā zaļās jaunības dienās, bet brīvā laika vienalga paliek mazāk un mazāk ar katru minūti.
Baigais paradokss, ne? :)