|
Nesen plauktā pamanīju vienu filmu, kuru biju ierakstījis vēl iepriekš-iepriekšējā darbā, laikā, kad mans down traffiks pārsniedza 100Gb mēnesī (upl, kas interesanti, pat līdz gigabaitam nepacēlās). Īsāk sakot, savus gadus trīs šī filma plauktā nomētājās. Bet te skatos – bāc, visas pazīstamās sejas uz vāciņa! Veterāns Roberts Redfords, vēl pavisam zaļš Marks Raffalo un pat Tonijs mūsu Soprano, proti – Džeimss Gandolfini! Daudz nedomājot filma ar intriģējošo nosaukumu „The Last Castle” tūdaļ pat tika noskatīta.
 Kaut kur ASV plašumos eksistē īpašs cietums, būvēts uz sena cietokšņa pamatiem, un arī saucas viņš īpaši – Cietoksnis aka The Castle. Cietums īpašs nav tikai ar uzbūvi vai nosaukumu, bet arī ar to, ka visi ieslodzītie tajā ir bijušie karavīri, notiesāti par militāriem (un ne tikai) noziegumiem. Kārtību cietumā pieskata cietsirdīgais pulkvedis Vinterss (Gandolfini), kurš, pats būdams karavīrs, pret saviem bijušajiem cīņu biedriem izturas vēl ļaunāk kā pret cūkām.
Kādu dienu cietumā ierodas nācijas leģenda, godalgojumiem bagātais ģenerālis Īrvins (Redfords), un ierodas nebūt ne inspektējošā vizītē, bet notiesāts un sakalts važās. Sākotnēji draudzīgā pulkveža nostāja drīz vien kardināli mainās, kad izrādas, ka ģenerālis, būdams cilvēks skarbs, bet taisnīgs (nu kā jau ģenerāļi), nepacietīs cietumā valdošo administrācijas patvaļu. Un sākas divu spēcīgu raksturu savstarpējā cīņa, kurš kuru un kurš pirmais salūzīs – sākumā psiholoģiska, bet uz filmas beigām arī praktiska, kad cietuma pagalms pārvēršas par Saigonas cienīgu karalauku, kurā ieslodzītie un sargi cīnās katrs par savu Cietoksni...
Visu šo lietu veikli safilmējis bijušais kino-kritiķis (sic!) Rods Lurjē, no kura neko tādu gaidīt it kā nenāktos. Bet Rods, atšķirībā, piemēram, no Ņaumaņa (kurš ja kaut ko arī uzņems, tad nu vienīgi „Atgriešanos Kuprainajā Kalnā”), izrādījās ne tikai talantīgs kino eksperts, bet arī talantīgs gūto zināšanu pielietotājs praksē, jo, ja filma būtu jāraksturo vienā vārdā, tad šīs vārds būtu solid. Zolīds viss – scenārijs, aktierspēle, montāža, ritms un viss pārējais. Redfords cietuma interjēros izraisa deja vu pēc „Cool Hand Luke”, un arī pati filma matriksefektīgo bullettime efektu ērā izstaro tādu patīkamu old-school auru, kad debesis bija zilākas, zāle bija zaļāka, aktieri tēloja pēc sirdsapziņas, nevis pēc honorāra, bet filmās bija kāda-nekāda, bet tomēr morāle.
Žēl, ka savā laikā filma diezgan spēcīgi izgāzās un palika nepamanīta, tai skaitā arī man, lai gan ir ļoti spēcīga sava žanra (cietuma drāma?) pārstāve, kā arī vienkārši laba filma. Ja būtu jāliek cipari, bez vilcināšanos liktu 8/10 un savas visstiprākās rekomendācijas. Noskatieties – nenožēlosiet. |