| tikko atkal izmēģināju to prikolu |
19. Mar 2007|20:40 |
kopš bērnības nebiju mēģinājusi, bet man ir laba atmiņa, es atceros daudz ko. kad biju maza, tad, aiztaisot acis, es tās spiedu uz iekšu ļoti stipri, un, spiežot tās ar rokām, atbrīvoju domas un sāku skatīties. manas acis bija ciet, bet es redzēju. sākumā neko daudz. tur bija tikai dzeltenīga nokrāsa, bet, ja sāku ieskatīties, viss kļuva melns. un tad es redzēju Visumu, plašo Visumu un daudz zvaigznes. ceļojums turpinājās un es iebraucu dziļāk telpā. tur bija daudz, daudz tārpi un tā pretīgi oranžā krāsa. bet tad manas acis sāka sāpēt tik ļoti, ka vairs nespēju izturēt. jā, tālāk par to telpu reti tiku, bet, ja tiku, tālāk turpinājās pats labākais violetās krāsās.
vienīgais. redzi pēc šī ceļojuma bija diezgan grūti uzreiz atgūt. |
|