| 20.dec. |
20. Dec 2010|21:43 |
no sevis esmu novērojusi, ka man patīk, kad ir hujova/sūdīgi. tad ir attaisnojums neko nedarīt. dažreiz tu paliec atkarīgs no sāpēm kā no adrenalīna etc., jo tas ir vienīgais veids kā kko just. protams, ja nemāki vairs just patiesu prieku par lietām (vai nav nekas, kas to sniedz), nu krč jebkādas citas emocijas.
vēl zinu, ka, ja kādu mīlu, tad nepadodos, bet cīnos līdz galam. pat tad, ja tas cilvēks lūdzās, lai nedari to. iespējams, tas ir nepareizi. iespējams, tā noteikti nevajadzētu.
ir tā,ka tad, kad no mīlestības vairs nekas nav palicis pāri, mēs turamies pie sāpēm, jo tas ir viss, kas mums atlicis. |
|