| melnraksti |
[2. Apr 2011|16:28] |
dažreiz aizdomājos par to, cik gan stipras mēdz būt atmiņas. (it īpaši, ja tu jūti smaržu, piem., savas smaržas, kuras lietoji pirms 3 gadiem, sajūtot tās atkal - efekts vnk ieštirī!)
tā, it kā lietas būtu notikušas vēl vakar.
vislabāk jau es atceros to fīlingu/moodu. smieklīgi, ka nāk prātā tikai labais, it kā būtu bijuši "ai, ideālie laiki", bet protams, ka tādu ideālo laiku nav un nekad nebūs.
vienkārši tagadnē ir vienmēr kkādi stulbi sīkumi, kas nomāc mūsu domas, bet atmiņas šos sīkumus neuzver, atmiņas visu idealizē, ir perfektas. jo es jau neatceros to, ka tā kuce man uzbrauca, bet es atceros to ideālo dienu skipojot visādus sūdus, bet redzot jauko globāli.
I guess, mēs esam radīti aizmirst slikto, tiekties uz labo, tikt huiņām pāri un virzīties uz augšu (vai vismaz uz priekšu).
funny, es nekad nedomāju, ka kādu dienu viss būs tik OK. |
|
|
| dog days are over |
[2. Apr 2011|16:34] |
|
man laime lkm ir tad, kad nav pārāk jāprāto par nākotni, un neprasās iedziļināties pagātnē. kad tu esi čillā ar to, kas tev ir aiz muguras un ar to, kas ir tev priekšā, kad tev ir deals ar tagadni: "hey, tomēr man patīk, ka esmu te". bet tomēr tu visu gribi pārveidot, lai būtu vēl labāk (human nature) |
|
|