| /Vizma Belševica/ |
[28. Dec 2007|22:40] |
Es visas tavas vienaldzības krāšu:
Līdz pēdējai - to pašu sīkāko.
Es domāšu, ka es par tevi nedomāšu.
Es visu laiku domāšu par to.
Es neprasīšu - netīšums vai tīšums
Starp mūsu dzīvēm ceļus aizkrusto.
Es gaidīšu, lai teiktu: negaidīšu.
Es visu laiku gaidīšu uz to.
Es savu sirdi nocietināt spēšu
Pret atmaiguma mirkli nejaušo.
Es cerēšu, ka mūžam necerēšu
Vairs ne uz ko,
Un neskaitīšu vairs, cik lietum lāšu
To rudens logu akli aizmiglo,
Kad domāšu, ka es par tevi nedomāšu.
Kad visu laiku domāšu par to. |
|
|
| /Regīna Ezera/ |
[28. Dec 2007|23:10] |
|
Viņas dzīve nebija viegla. Taču ar pašu galveno viņai vajadzēja būt apmierinātai - viņas dzīve bija spilgta. Un vai tas nav galvenais ko var gribēt no dzīves? |
|
|