| par drediem. par to, ka Orange vienmēr spīd saule un pālis. |
12. Jul 2007|00:06 |
sēdējām Orange un es varēju vēl dzert tālāk, varēju braukt vēl pie Jāņa. bet šādā (psiholoģiskā) stāvoklī es to vienkārši nespēju. man ir tik sūdīi kā sen nav bijis. itkā visi ir savējie un tas ir pozitīvi, bet tai pat laikā - kuš gan ir savējais tad, kad tu ne par ko citu nespēj domāt, kā tikai par vienu cilvēku. skumji diezgan, ka tik ļoti šai brīdī man vajadzīgs atbalsts un tā vienīgā cilvēka, kurš man varētu to sniegt, nav. tagad es saprotu to, ka nav nozīmes meklēt. man tik ļoti ir "piedrāzt visu", bet es nevaru aizmirst.
man riebjas.. man riebjas, ja cilvēki man saka to, ko patiesībā nedomā. es nekad nesaku nopietnas lietas mirkļa iespaidā, bet liekas, ka dažiem ir pohuj, viņi saka visu, kas iešaujas prātā. un beigu beigās sāpīgi ir tam, kuram tas teikts, nevis pašam. man riebjas, ja cilvēki nedomā. man riebjas tā "es", kas biju agrāk. man riebjas tā "es", kas esmu tagad.
tava, tavējā. |
|