| ... |
Sep. 14th, 2004|07:12 pm |
Mēs paši izvēlamies, kā reaģēt uz apkārtējiem notikumiem. Mēs varam padoties emocijām, padoties sev, vai arī ņemt visu savās rokās un vērst par labu. Šī atziņa manī formējās kādu laiku, bet tikko kā saņēmu pēdējo apstiprinājumu, kas arī lika uzrakstīt šo rakstu.
Vairākus gadus biju izvēlējies par savu dzīvesveidu cietēja statusu. Apzināti un pusapzināti ļāvu sev skumt, grauzt visādiem niekiem. Manā izpratnē tie nebūt nebija nieki, bet apkārtējiem tā vien šķita. Uz ko tas norāda? Kārtējo reizi pie vainas ir uztvere. Es uzcepos par to, ka man šodien ir smaga darbadiena, lai arī citiem ir tieši tāda pati. Es samaitāju sev garastāvokli, jo saķildojos ar kādu draugu. Saniknojos, jo tuvie noreaģēja uz manu rīcību ne tā, kā es vēlējos. Nu te jau arī idealizēšanas motīvs bija klāt. Bet! Ja tā mazliet pavērot apkārtējos – ne visi reaģē tieši tā, kā es, katrs – pa savam. Viens ar šādām problēmām tiek galā ļoti vienkārši, bet cits – rociņas gaisā un - nelaimes mākonis. Bet tai laikā es biju izdomājis, ka cilvēki dalās dažādās kategorijās – tajos laimīgajos, kam sanāk visu uztvert vienkārši un tajos, kas vienkārši ir nelaimīgi, pie vismazākās problēmas tie sabrūk. Ne velti – vienu brīdi radās iespaids, ka cilvēki, kas ir tendēti analizēt, ir nelaimīgi, jo apmēram tāds biju es.
Es nebiju aptvēris vienu pasaulvienkāršu gudrību. Mēs paši esam sava likteņa un arī garastāvokļa saimnieki. Mēs paši esam atbildīgi bezmaz par jebko, kas notiek ar mums, kā jūtamies. Mans malds bija tāds, ka, ja es šodien jūtos slikti, tad tā nu ar mani ir. Es vienmēr padevos savam “man nav labi”. Šobrīd jau tas liekas tik jocīgi, bet toreiz tas bija aktuāli un neizejami. Es gaidīju, ka mans garastāvoklis pats no sevis uzlabosies, bet, ja tas bija slikts, tad tā tam arī jābūt. Teikšu, kā ir – man žēl sevis toreiz tāpat, kā man ir žēl tos, kam tagad ir tā. Mans nākamais malds, kā rīkojos es, izpaudās tā, ka tā vietā, lai mācītos vienmēr labi justies, centos tāds izskatīties. Tātad – teātris, kas tomēr nedeva nekādus augļus paša laimei jeb pašsajūtai ikdienā. Tikai citiem radās iespaids, ka jūtos labi. Izskatīšanās, ka ir labi, nebūt nenozīmē, ka ir labi. Un – kādēļ tēlot? Es to darīju tādēļ, lai apkārtējiem ar savu slikto pašsajūtu negandētu nervus. Tai pašā laikā – vai tā vietā nevajadzētu pašam rūpēties par savu garastāvokli, pēc iespējas retāk pieļaujot tā nolaišanos zem nulles? Jā! Mana novērojums par to, ka cilvēkiem nepatīk neapmierinātie, bija pareizs. Tikai risinājums bija nepareizs. Ar laiku es jo vairāk iemācos kontrolēt savu garastāvokli, maksimāli maz ļaujot tam nolaisties zem nulles. Kā teikts kādā stāstā – “Kad mosties no rīta, tev ir divas iespējas. Kāpt no gultas ar labu garastāvokli vai ar sliktu.”. Mums pašiem ir jāizvēlas, kādi mēs būsim. Mēs izvēlamies, kā reaģēt uz apkārtējiem notikumiem. Tur jau tas āķis, ka ir apzināti jāmācās visu uztvert pozitīvāk un vieglāk! Tas būs tikai iegansts, ja mēs sakām, ka mums tā nesanāk. Ja cilvēks sevi nostāda zemāk par to, kurš ir savas dzīves saimnieks, ar to viņš automātiski sevi noraksta cietēju grupā. Un tad es pajautāju sev – vai es vēlos būt laimīgs? Jā! Kas man tam ir vajadzīgs? Pirmkārt jau – labs garastāvoklis. Kad man ir labs garastāvoklis, spēju līdzēt apkārtējiem, dot tiem prieku, spēju pats ar pilnu atdevi risināt savas problēmas un ikdienu. Topu laimīgāks un rīcībspējīgāks. Par savu mērķi esmu nostādījis katru dienu padarīt sev jo laimīgāku, jo ērtāku. Kāda jēga ir nodzīvot dzīvi, padodoties saviem vārgajiem “garīgajiem” un to nomokot? Es tikai pirms neilga laika sapratu, ka man ir divas izvēles :)
Kā stāstīja kāda mana kolēģe… Viņai bija jārok kartupeļi, bet šī nodarbe galīgi neiet pie sirds. Bija izvēle to darīt ar sabeigtu garastāvokli vai pārvērst to visu ar vīru par jautru nodarbi, muļķojoties. Viņa izvēlējās otro un aizbrauca mājās ar brīnišķīgu garastāvokli. Viņa izvēlējās! Un to var katrs. Protams, ne uzreiz, bet visam ir vajadzīga pacietība un centība. Tur jau tā kļūda, ka bieži vien mēs gaidām, ka viss notiks pats no sevis. Mēs gaidām, ka garastāvoklis pats no sevis būs labs, ka attiecības ar otru nokārtosies (tātad – otrs nokārtos) utt. Tā vietā mēs visu varam paši. Tikai vajag zināt, ka tas ir iespējams un darīt. Es to kādreiz nezināju!
Protams, vienmēr var atrast problēmas, kas ir “nerisināmas” un tās ikdienā traucē. Es no visiem spēkiem cenšos pats tās risināt. Pašam šobrīd ir problēma, kura paņēmusi emocionālā varā, netieku tai pāri. Reizi nedēļā tā mani sakauj, labi, ka esmu iemācījies sevi uzlāpīt stundas laikā, agrāk tam vajadzēja dienas. Mācos ar to cīnīties ar apziņu, ka man tas ir pašam vajadzīgs, ka nevēlos mocīt sevi, maitāt sev ikdienu. Kad visas iespējas būs izsmeltas sevis sakārtošanai, un es jūtu, ka tā būs jau tūliņ, tad es no šīs problēmas atkāpšos pa gabalu. Sava veida padošanās, bet sevis dēļ. Ja es nespēju tam tikt pāri šobrīd, tad viennozīmīgi to spēšu vēlāk, kad emocijas būs noplakušas. Tomēr vēl ar vien saskaros ar to, ka ir problēmas, kuras nav iespējams atrisināt vienā mirklī. Cits jautājums ir tad, kad ir atbildība, piemēram – ģimene. Tajos gadījumos tā vienkārši pamest “problēmu cēloni” ir bezatbildīgi. Viens ir padošanās, kad necieš neviens bez tevis. Cits – kad cieš tie, kas no tevis ir tieši vai pastarpināti atkarīgi. Tādā gadījumā tā ir bezatbildība un ir nežēlīgi atļauties tādas izšķērdības, kā grasos atļauties es, kad mana problēma saistās tikai ar mani.
Tā ir dzīve, kuru mēs valdām, kad mēs paši apzināti mācamies justies labi. Pati no sevis bieži vien labā pašsajūta nerodas. Justies labi nevis melojot sev, bet gan mēģinot jebkuriem līdzekļiem atrisināt jebko, kas tādiem traucē būt. Vai arī – mācīties apkārtējo neuztvert traģiski. Jo labāk – abi reizē. Katru rītu, kad možos, arī es tagad padomāju – vai ļaušu šodien kādam samaitāt manu garastāvokli? Tas nesanāk šodien, rīt sanāk, parīt atkal nesanāk. Prasme rodas tika mācoties. Papildus visam, protams, es cenšos darīt to, kas man paceļ garastāvokli. Tas ir labs līdzeklis! Piemēram - zinu, ka neizgulēšanās man garastāvokli spējīga absolūti nomākt. Man ir izvēles. Pagaidām gan riskēju ar savu garastāvokli, pārsvarā neizguļoties. Attiecīgi - ātrāk nogurstu un ir lielāks risks to samaitāt.
Es pajautāju kādai citai kolēģei: “Kā tev sanāk būt tik laimīgai un optimistiskai vienmēr?”. Viņa atbildēja, ka apzināti neļauj sev pasliktināties garastāvoklim. Un es sapratu, ka esmu izvēlējies pareizu ceļu! Tas nav viņai pats par sevi! Paši esam atbildīgi gan par savām sajūtām, gan par reakcijām uz apkārtējo. Nekas nav attaisnojums! Tikai bieži cilvēki arī pārprot - ar sava garastāvokļa saglābšanu neredz citus, jo tā to saudzē. Baidās uzklausīt citu problēmas, iedziļināties citos. Tas jau ir egoisms. Bet visu jau reizē nevaram prast. Tomēr – pēc savas pieredzes saku, ka arī to var iemācīties. Šķiet, ka man sanāk. Ja man tas nesanāca un sanāk, tātad to var jebkurš! Ar apzinātu vēlmi uz labu pašsajūtu jo vairāk, jo labāk. Un justies labi nebūt nenozīmē nebūt cilvēciskam. Tā arī izvēle! |
|