| Dzeja.... |
Sep. 9th, 2004|08:29 pm |
Tevi neizdomāja patmīlis Pigmalions
Kādu rītu zarā ar aprikozi sārtu.
Tu biji īsta kā atklājusies diena,
Viņš tikai bija piemirsis tavu vārdu.
Un, cērtot akmeni, viņš cirta sev brūces,
Kaut gan no katru no tām tu aizvērt spētu,
Takšu viņš bija kautrīgs, nebija lūdzējs,
Pieskaroties tavām lūpām aizvērt rētu.
Nu ir vakars. Sirmumu pāršķirsta vējš...
Akmens skaistule nebilst ne vārda...
"Ja nu es tomēr... nē, vairs nevarēs..."
Un skumīgumu dzēš vien aprikoze sārta.
----
iedomājies; kokteiļvakars (ļOOti
punktiņi vidū saldi,
malks; uz dāmām veroties
tu sevi knapi vairs valdi
lencītes-zariņi, ģērbi-lapotnes -
EJ, PALAIŽIET OZOLU LIEPĀM VIDŪ!
bet tu esi vienīgā no mežotnes,
kā jautājumazīme, kas aizlaižas lidu.. |
|