Mans prāts cīnās ar sirdi. Sirds saka dari to, rīkojies, bet prāts- paspēsi arī vēlāk to, nesabojā to, kas tev tagad ir. Pacieties!
Brīvdienas ar savu burvību. Ak, cik labi es jutos nakts vidū stāvot pie balkona durvīm un veroties kā no debesīm krīt baltas lielas sniegpārslas. Un tad no aizmugures pienāk viņš un maigi apķer. Viņš man pateica, pateica to no kā es nedaudz sabijos: Es mīlu tevi, zaķi! Visjaukākie vārdi, kas tomēr iedveš tādas kā bailes. Es gribu būt viņa dēļ labāka par visiem, bet tomēr es nedarīšu neko tādu, kas man pašai liekas nepieņemams.